Sācies jauns gads, un tā vien gribas novērtēt, cik mūsos ir palicis no cilvēka un to, kas mūs, kā tai dziesmā, «no cilvēcības šķir».Daļa sabiedrības ir zaudējusi orientieri, ko sauc par morāli ētiskajām normām. Pierādījumi tam ir vai ik uz soļa. Pamatvērtību izpratne vienai daļai ir mainījusies ne jau uz labo pusi. Tas redzams veikalā, iestādē, uz ielas, kā arī attieksmē citam pret citu.Skaidra krāpšanāsEj, kurā veikalā gribi, ņem jebkuru produktu iesaiņojumu un skaties, ka agrāko viena litra vai viena kilograma vietā ir parādījies uzraksts – 900, 800 vai 750 gramu, bet 200 gramu vietā – 175, 180, 190 utt. gramu. Pat nabaga bērniem domātie sieriņi ir 33, 38, 47, 43 grami vai dažādos citos tilpumos stabilu 50 vai 40 gramu vietā. Tas nav nekas cits kā skaidra krāpšanās, jo lielražotāji tādā veidā cer apmuļķot ne jau nu citplanētiešus, bet paši savu tautu. Turklāt vēlas, lai mēs pirktu viņu preci, Latvijas preci, kas ir ar zaļās karotītes zīmi.Agrāk valdīja uzskats, ka cenu var prasīt, vadoties pēc ieguldītā darba un izejvielām, bet svaram bija jābūt korektam un stabilam. Bija saprotami un labi visiem. Pie tā arī paliksim!Muļķošana ar atlaidēmEsmu trīs mēnešus staigājusi un meklējusi kādu lielāku pirkumu par manām iespējām atbilstīgu cenu un saņēmusi norādi, ka drīzumā būs atlaides, lai pagaidot. Atlaižu laikā bija redzams, ka jau bijušajai cenai priekšā pielikta par 10, 12 vai 15 procentiem augstāka cena. Še tev atlaide!Reiz, pērkot taupības plītiņu, aizrādīju, ka tā ir krāpšanās un muļķošana un ka rakstīšu avīzei. Man atteica: «Nu, atnāciet, gan jau kādu atlaidīti iedosim.» Protams, pie krāpniekiem nepirku – aizgāju uz citu veikalu, kaut dārgāku. Nekādā gadījumā nevēlos nomelnot tos, kas cilvēcību nav zaudējuši. Un to ir vairākums. Pagājušajos Ziemassvētkos nopirku paklāju ar deviņu latu atlaidi. Paldies godīgajiem veikalniekiem!Dižķibeles pavadoņiPar spīti dižķibelei un nabadzībai, dažādiem pakalpojumiem ir tendence sadārdzināties, vienalga, vai tā ir iestāde, uzņēmums vai privātpersona. Notika ķibele ar santehniku, izsaucu meistaru. Atbrauca kopā ar piedzērušos pārinieku, kurš, rokas no kabatām neizvilcis, staigāja man pakaļ un par dažu stundu darbu pieprasīja 35 latus. Pateicu, ka viņu neesmu aicinājusi un viņam neko negatavojos maksāt.Citreiz vajadzēja nomainīt vecu gāzes plīti pret jaunu. Pa telefonu meistari apsolīja to izdarīt par 17 latiem, bet, beiguši darbu, noprasīja 25 latus, jo, lūk, bijuši aizbraukuši uz Liepu ielu… Īslīcē. Tādi ir dižķibeles pavadoņi. Un tie nāk no mums pašiem, ar savu attieksmes izpratni un sirdsapziņu, ja tāda ir.Vēl viens piemērs. Mātei 78 gadi, meitas dzīvo tepat, Bauskā. Visa gada garumā tikai uz Ziemassvētkiem caur paziņām viena meita atsūtīja mātei sveicienus. Šķiet gan, ka arī mamma nav bijusi bez vainas, bet tādu nocietināšanos un vienaldzību redz un atalgos Dievs.Īstajā vietāPar tiem, kas gan dienu, gan nakti stāv mūsu veselības sardzē – ār-stiem. Ar savām un dēla glābējām – ģimenes ārsti I. Grigaļūni un māsiņu Anitu – esmu pat vairāk nekā apmierināta. Viņas abas ir savās īstajās vietās, viņām rūp viņu darbs, cilvēku veselība. Mediķes ir uzticīgas zvērestam un nešķiro cilvēkus pēc maka biezuma. Bez iebildumiem un kurnēšanas pieņem arī tad, kad nav santīma makā. Pateicību esmu varējusi piedāvāt ar pašas adītu zeķu pāri Ziemassvētkos un piebildi – lai viņām kājas vienmēr būtu tikpat siltas, cik silta un atsaucīga ir viņu sirsniņa.Tādi nu mēs tie ļautiņi esam – citam labestības pārpārēm, citam – nemaz.
