Redzot un dzirdot, kas pašlaik notiek Latvijā, kļūst sērīgs prāts. Ar smagu sirdi noskatāmies, kā lēnām aiziet latviešu tauta un līdz ar to arī valsts.Pašlaik Latvijā ir ieviesies viens no nāvīgākiem grēkiem – mantkārība. Tai vairs ne valdība, ne tauta nespēj pretoties, neviens nerēķinās ar vecu vai nespējīgu līdzcilvēku, jo viss tiek sadragāts, lai tikai pašam būtu labi.Pašlabuma meklētāji?Rodas jautājums – vai tiešām Latvijas Saeimā vairs nav neviena godīga deputāta ar pietiekami stingru mugurkaulu, kas celtu gaismā visas tirgošanās un blēdības, kas tur notiek? Vai tiešām Saeimā ir tikai divkosīgi pašlabuma meklētāji, kas cenšas sagrābt pēc iespējas vairāk un kam nerūp, kas notiek ar tautu? Lai nebūtu jācieš bads, daudzi dodas pasaulē meklēt glābiņu un izdzīvošanas iespējas.Manuprāt, līdzīga situācija bija arī 1934. gadā, kad radās daudzpartiju haoss un Kārlis Ulmanis bija drosmīgs un atlaida neauglīgos strīdos iegrimušo Saeimu. Nākamie seši gadi pēc 1934. gada 15. maija bija ekonomiski un ētiski veiksmīgākie Latvijas vēsturē.Meliem ilgs mūžsPSRS okupācijas 50 gados ir uzaugusi paaudze, kas neatceras Latvijas pirmo brīvvalsti, un viņi nevar spriest par K. Ulmaņa vadīto valsti. Jaunās paaudzes vēsturniekiem, īpaši padomju laikā augušajiem, ir maldīgi secinājumi par pirmskara Latviju un mūsu valsts dibinātāju Kārli Ulmani. Viņi savas zināšanas balsta uz padomju vēstures meliem. Taču mūsu bērniem un bērnu bērniem ir jāzina Latvijas īstā vēsture un jāmācās atšķirt melus no patiesības.Vēl joprojām ir pirmskara Latvijā augušie un dzīvojušie cilvēki, kuri bija aculiecinieki toreizējai labklājībai un K. Ulmaņa darbībai un prasmei vadīt valsti un vienot tautu.K. Ulmanis uzsvēra, ka Latvijai jātop par zemi, kur nedrīkst augt miljonāri uz trūcīgo rēķina, kā tas ir tagad. Viņa bagātība bija latviešu tauta un brīva Latvija. Diemžēl pašlaik lieki runāt par prezidentālu valsti, jo Latvijā nav tāda nacionāli domājoša, godīga, zinoša, pašaizliedzīga valstsvīra, kāds bija K. Ulmanis.Varam konkurētMēs, vecākā paaudze, atceramies laiku, kad Latvijā ražoja lidmašīnas, automašīnas, velosipēdus un lauksaimniecības mašīnas. Eksportēja sviestu, bekonu, linus, kokmateriālus utt. Un ar to visu varēja konkurēt pasaules tirgū. Mēs varējām būt lepni par saviem panākumiem un savu valsti.Par nožēlu jāteic, ka daļai mūsu tautas jau ir izdzisusi vēsturiskā atmiņa, un tas ļauj šai tautas daļai un varas pārstāvjiem nežēlīgā vienaldzībā mīt kājām savus varoņus. Mūsu valdība turpina tautā uzturēt okupācijas gadu bailes – atzīt un godāt savus brīvības cīnītājus, it kā mēs vēl nedzīvotu brīvā valstī. Cik ilgi to visu pacietīsim?
