Vairākkārt ir dzirdēts, ka Latvijā esot tāda lieta kā superkorupcija vai valsts nozagšana.
Vairākkārt ir dzirdēts, ka Latvijā esot tāda lieta kā superkorupcija vai valsts nozagšana. Tā ir negodīga iedzīvošanās lielos apmēros, izmantojot likumu spraugas un līkločus un formāli likumu nepārkāpjot.
Liekas neticami, bet tieši tā notiek. Bijušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, piemēram, par darbu Latvijas Bankā pērn saņēmis Ls 95312,18, savukārt ienākumi no ASV vērtspapīru pārdošanas un dividendēm bijuši 248,93 ASV dolāri. Šos skaitļus neesmu no gaisa grābis, tos publiskojusi ziņu aģentūra LETA. 2000. gadā E. Repše kā Latvijas Bankas prezidents nopelnījis Ls 77101,64. Tas ir daudzkārt vairāk nekā saņēmis kāds augstskolas profesors, pat Zinātņu akadēmijas prezidents, vairāk nekā premjers un Valsts prezidente. Vai tiešām Repšes veikums naudā ir tik ārkārtīgi vērtīgs, bet pārējo – nevērtīgs? Vai varbūt arī šis ir viens no tiem superkorupcijas gadījumiem visaugstākajā līmenī un laikam tāpēc neaizskarams? Likumīgs, tāpēc bez riska.
Esmu tikai parasts pensionārs, mēnesī saņemu Ls 74,65, tātad naudas izteiksmē acīmredzot pavisam nenozīmīgs. Ko gan no manis var gaidīt: vairāk ir neizpratnes pilnu jautājumu nekā atbilžu.
Otrs piemērs. Politiski ietekmīgs biznesmenis ar sertifikātiem, kas «iepirkti» uz kredīta, izmantojot dienesta stāvokli, nopērk pusbankrotējušus Latvijas uzņēmumus. Lēti, tikpat kā par sviestmaizi. Pēc tam tikpat veikli tos pārdod ārzemniekiem, iegūstot, piemēram, vekseli 28 miljonu dolāru vērtībā. Nu kā jūs to nosauktu? Blēdība vai sekmīga uzņēmējdarbība? Taču viss ir juridiski pareizi – tātad likumīgi. Kāds kļūst arvien bagātāks, bet es turpat, kur biju, pie saviem pensijas latiem – muļķos. Šādus superkorupcijas gadījumus katrs no mums zina vismaz desmit.
E. FRIDRIHSONS Mežotnē
