60 gadu jubileju svin vecsauliete Zina Kibarte.
Bauskas novada Vecsaules pagastā Zina Kibarte dzīvo 40 gadu. Tikpat ilgi viņa ir precējusies ar Aleksi. Zina ir pagasta sētniece, un iespēja ik rītu pārmīt pāris vārdu ar katru garāmgājēju kļūst par dienas interesantāko notikumu.
Pārceļas uz dzīvi Latvijā
Jubilāre ir dzimusi un pirmos 20 dzī-ves gadus pavadījusi Lietuvā, Žeimē. Sešu bērnu ģimenē viņa piedzimusi trešā, un, augot kopā ar trim māsām un diviem brāļiem, piedzīvojumu nav trūcis. «Es ģimenē biju tā ašākā, mierā nekad nesēdēju. Lai arī daudz strādājām, blēņām laiks atradās vienmēr,» smaidot atceras Zina. Lietuvā pavadītos gadus viņa piemin ar prieku.
Tur arī iepazinusies ar Aleksi. Viņa māsīca draudzējusies ar Zinu. Ar Aleksi saskatījušies kādā ballē un pēc tās sākuši tikties regulāri. «Tolaik pārjozām pāri laukam, un bijām Latvijā. Gājām uz ballēm Īslīces pagasta Ādžūnos,» atmiņās kavējas vecsauliete. «Man divus gadus izdevās pastrādāt darbā, kurš man ļoti patika. Lietuvā biju auklīte bērnudārzā. Es mīlu bērnus, man patīk par viņiem rūpēties, gādāt un uztraukties,» stāsta Zina. Pārceļoties uz Latviju, turpināt sirds darbu Zina nevarējusi – nebija nedz izglītības, nedz nepieciešamās valodas prasmes, tāpēc nācies pieņemt darbu konservu cehā, kurā nostrādāti 18 gadi.
Lasa lietuviešu valodā
Tagad Zinai sarunāšanās latviski nesagādājot nekādas problēmas. «Lietuvā dzīvoju pierobežā, kur daudz pazīstamu cilvēku bija no Latvijas. Šo to pateikt latviski mācēju jau tad,» teic jubilāre. Sākumā ģimene dzīvojusi Vecsaules pagasta Pētermuižā, pēc tam deviņus gadus jaunajā daudzdzīvokļu namā, bet kopš 1989. gada – privātmājā.
Par laulībā pavadītajiem 40 mūža gadiem Zina tikai pasmaida. «Nav jau teikts, ka viss bija skaisti un jauki. Kā jau visiem, bijuši strīdi un domstarpības, bet ar «zilām acīm» ne reizi neesam staigājuši,» smejoties noteic jubilāre. «Bijām pliki un nabagi, bet pamazām izcīnījām savu vietu uz pasaules.» Zinai un Aleksim ir dēls Andris. «Vedekla man jauka, kā es smejos, tāda «ņičivo». Puika strādā Rīgā, sieva arī, tāpēc ciemos atbrauc reti, tikai vasarā sanāk biežāk redzēties,» stāsta jubilāre. Viņai ir mazmeitiņa Estere, pirmā palīdze lauku darbos. Pašu vajadzībām Zina tur mājlopus – cūkas un vistas. Brīvajā laikā uzada pa kādai zeķei un lasa grāmatas lietuviešu valodā.
Apkārt labi cilvēki
«Vecsaule ir manas mājas. Esmu šeit jau 40 gadu. Man šeit patīk. Cilvēki ir jauki, vieta ir klusa. Tāds neliels «sūnu ciems»,» smaidot nosaka jubilāre. Viņa slavē savus kaimiņus, kuri nekad neatsaka palīdzību, vienmēr ir laipni, jauki cilvēki.
Pēdējos piecus gadus Zina strādā par sētnieci. Viņai šis darbs patīk, un, kamēr veselība ļauj, var piepelnīties. «Ik rītu satieku pagasta iedzīvotājus. Ar kādu tikai sasveicinos, ar citu pārmiju pāris vārdu, bet dažs man izstāsta savu bēdu un pat dzīvesstāstu. Es visu paturu sevī. Mums ikvienam ir kas sakāms, un katra cilvēka sacītais vārds ir jāciena,» sarunas beigās noteic jubilāre.
