Strādājot laikrakstā «Iecavas Ziņas», par lielāko vērtību uzskatām novada iedzīvotājus, jo viņi lielā mērā nosaka publicētā saturu. Līdz ar rakstu varoņiem priecājamies par sasniegumiem, meklējam atbildes uz neskaidriem jautājumiem, uzzinām daudz jauna. Jā, arī kļūdāmies un pārdzīvojam par avīzē iesprukušu drukas kļūdu, un apzināmies, ka ne vienmēr viss izdodas ideāli. Tāpat skumstam, ja interesantu lasāmvielu nevaram publicēt uzreiz, jo «Iecavas Ziņu» (IZ) iknedēļas apjoms ir astoņas lappuses.
Laikrakstu un Iecavas novada mājaslapu veidojam divas darbinieces. Rakstām, fotografējam un apstrādājam bildes, pieņemam sludinājumus, rediģējam iesūtītos tekstus, veidojam laikraksta maketu, papildinām informāciju mājaslapā. Tas ir noslogots iknedēļas darba cikls, bieži vien arī vakaros un brīvdienās, taču darām to ar mīlestību un cieņu pret saviem lasītājiem. Pretī saņemam lasītāju uzticību un, ko tur slēpt, – ik pa laikam arī kritiku un ierosinājumus, par ko tikai priecājamies, jo tas mums paver ceļu izaugsmei.
Citādi ir tad, ja kritiku saņemam nepelnīti. 16. septembra laikrakstā «Bauskas Dzīve» ievietotajā A. Ērgles publikācijā «Vilks jēra ādā?» minēts, ka «Iecavas Ziņu» redaktore «noraidījusi vēstules publicēšanu tādēļ, ka pāris teikumi no tās iekļauti «Bauskas Dzīves» rakstā». Tie ir klaji meli, jo pēc raksta saņemšanas IZ redakcijā ar Iecavas sieviešu kluba «Liepas» vadītāju Beātu Bunduli vienojāmies to publicēt šonedēļ, jo iepriekšējā avīzīte bija jau piepildīta.
Nesapratnē par A. Ērgles rīcības motīviem ir arī B. Bundule: «Iecavas sieviešu klubs «Liepas» gandrīz 15 ga-dus darbojas Iecavas novadā. Par «Liepām» «Iecavas Ziņās» ir lasījis katrs. Līdz šim ar cenzūru no redakcijas puses neesam saskārušās.»
Vēl A. Ērgle raksta, ka «IZ divreiz publiskojusi privātu informāciju bez saskaņošanas ar konkrēto cilvēku un tajā redzētu aprakstu par pusaudzi diez vai ievietotu atbildīgs preses izdevums». Diemžēl IZ vēlme noskaidrot, kad un par ko šāda informācija publiskota, beidzās ar neko – A. Ērgle, izdzirdot jautājumu, vien noteica, ka viņai nav laika, un nolika telefona klausuli.
Redakcijas slejas noslēgumā autore atradusi problēmas risinājumu, aicinot vēstules sūtīt «Bauskas Dzīvei». Izvēlēts vieglākais ceļš – uzbrūkot citam laikrakstam, reklamēt savējo. Lai gan salīdzinošā reklāma mūsu valstī ir aizliegta – pat pulveri salīdzina ar «citu», nevis konkrētas markas konkurentu. Norāde, ka «Bauskas Dzīvē» nepastāv cenzūra, arī ir apšaubāma. To pierāda Iecavas novada domes iepriekšējie centieni atspēkot šajā laikrakstā publicētu nepatiesu informāciju. Vēstule tika publicēta, svītrojot no tās laikrakstam neglaimojošus faktus.
Komunikācijas zinātnes bakalaura grādu ieguvu Latvijas Universitātē, un man nav sveši žurnālistikas principi. Profesore Skaidrīte Lasmane skaidro: «Ja žurnālistu vada drosme sākt pieprasītu un sabiedriski perspektīvu normas nomaiņu vai bīstamas patiesības atklāšanu, skandalozitāte attaisnojama. Turklāt tad tā nav jārada mākslīgos eks-perimentos, bieži neētiskos. Taču bieži skandāla konstrukcija ir mēģinājums par katru cenu atbilst konjunktūrai un gūt ievērību. Tādā veidā uzbangojusī skandalozitāte ir viendienīga un slava iluzora. Skaļums, ja to nepavada intelekts un pilsoniski mērķi – patiesums un godīgums –, ir tiešākais ceļš uz publisku norietu, nevis uz paliekamu uzticamību un cieņu.»
