Labdarības akciju rīkotāji uzrunā ir tik iedarbīgi, ka sāku to uztvert kā savu atbildību – man ir jāziedo, lai kāds bērns staigātu, elpotu, dzirdētu, redzētu, lai slimnīcā būtu vecāku māja, lai cilvēki būtu paēduši.Jauki, ka ziedojumu vākšanā aktīvi iesaistās jaunieši, skolēni. Viņi vēl ir līdzjūtīgi, jo paši vēl nesen bija bērni un nav aizmirsuši šo mazo prieku garšu. Ziedo arī tādi, kuriem pašiem savu reizi noderētu kāds atbalsts. Arī jau pieminētie pensionāri un pat bezdarbnieki. Varbūt tāpēc viņi arī piedalās, ka ir spējīgi saprast tos, kuriem grūti. Tie, kuri arī pašlaik ir uz zaļa zara, nevar iedomāties, kā tas ir – būt atkarīgam, piemēram, no ziedotiem putraimiem brokastu putrai.Tomēr ne es, ne tu visas Latvijas nelaimes nevaram nokārtot ar ziedotu latu, ievārījuma burku vai sviesta paciņu.Labu darīt var arī citādāk. Ir cilvēki, kuriem tas izdodas arī tad, kad nav Ziemassvētki. Viņi uzsmaida, piestāj un aprunājas, nevis steidzīgi novēršoties paiet garām. Pie viņiem vientuļā vakarā droši var ieiet uz tēju. Labestība ir kaut kas vairāk par pāris latiem, ko pārskaitīt uz ziedojumu kontu.Lietas un nauda neko neatrisina. Nevar saziedot visam atlikušajam mūžam. Saņēmēji jūtas laimīgi tikai pirmajā brīdī. Kamēr nav jādomā, kā iztikt, kad visas dāvinātās tūtas būs tukšas. Lūgt un gaidīt ir pazemojoši. Lielākā un patiesākā labdarības akcija Latvijas cilvēkiem būtu darbs, lai Ziemassvētku dāvanas viņi spēj nopelnīt paši.
