Kopš regulāri ar auto pārvietojos pa Bausku, esmu iedzīvojusies teju vai neirozē – šīs pilsētas gājēju ieradumi mani piespieduši nervozi raustīt kāju uz bremzes pedāļa arī citās apdzīvotās vietās, redzot luksoforā zaļo gaismu. Jā, tieši zaļo signālu, kas ļauj man pie auto stūres turpināt iecerēto ceļu.
Taču – nekā! Stāvi un gaidi, jo brauktuvi mašīnas degungalā, pat skaidri redzot sev pretī sarkani degošo tipu ar kopā saliktām kājām, šķērso gan vecākas dāmas, gan jauni puiši, gan skolasbērni ar mugursomām. Varbūt Bauskā ir cita luksofora signālu kārtība, proti, te iet tad, kad redz priekšā sarkano, un stāv, ja deg zaļā gaisma? Varbūt te izplatījusies kāda daltonismu izraisoša kaite?
Vai arī vienkārši nevērība un necieņa pret citiem, kaut arī Ceļu satiksmes noteikumi arī gājējam noteic būt atbildīgam un citus netraucējošam satiksmes dalībniekam. Piekrītu, bērni ir neprognozējami, un viņiem piedodams, ja reizumis tie pat aizsapņojas uz baltajām svītrām, pusceļā līdz ietvei pārdomājuši ceļa mērķi un devušies atpakaļ.
Varbūt cilvēkam, kas nekad nav sēdējis pie auto stūres, šķiet, ka braucamo apturēt ir nieka lieta. Taču pat vieglo kategorijā pusotrai tonnai dzelžu un plastmasas ir pietiekama inerce, lai atļautajā 50 km/h ātrumā tā apstātos ne ātrāk kā pēc metriem 20.
Nemudinu šoferus braukt virsū pie sarkanā signāla ielu šķērsojošiem gājējiem, jo viņiem kā vājākajiem noteikti ir priekšroka. Taču situācija uz ielām, īpaši gada tumšākajā laikā, būs drošāka mums visiem, ja rēķināsimies cits ar citu un ievērosim noteikumus. Dažu minūšu pagaidīšana līdz nākamajam zaļajam signālam var jums dāvāt veselu dzīves cēlienu. Ja nu ir lieta, kuru nevaram nokavēt, tad tās ir pašu bēres, bet steidzināt nokļūšanu kapos ar iešanu vai braukšanu pie sarkanās gaismas ir ļoti bezatbildīgi.
