Bijušajā Bauskas rajonā ir tikai viens preses izdevums, kas aptver visus četrus pērn izveidojušos novadus, – «Bauskas Dzīve».Uzteicama ir demokrātiskā attieksme pret dažādu viedokļu paudējiem, protams, ja tie neaicina uz vardarbību. Diemžēl pēdējā laikā uzskatu daudzveidība vēstulēs apsīkusi. Aktīvs domātājs un rakstītājs ir A. Milniņš Bārbelē. Viņš nemainīgi uztur savu līniju, kurā, varbūt pašam nemanot, jaušama tāda kā nostalģija pēc vecajiem padomju laikiem, kad latviešiem, vienai no PSRS minoritātēm, bija jāsamierinās ar to, ko diktēja Maskava un kā Latvijā organizēja darbaspēka ieplūšanu no «brālīgajām republikām», tādējādi padarot latviešus par minoritāti savā zemē.Pavisam dīvaini šķiet autora pārmetumi «nacionālistiem» (publikācijā «Bez politiska kokteiļa» avīzes 22. februāra numurā), kas metušies aizstāvēt latviešu valodu, nosaucot šo politiku par šovinistisku. Svešvārdu vārdnīcā ir šāds «šovinisma» skaidrojums – ‘citu tautu un nāciju interešu ignorēšana un rupja apspiešana savas valsts, impērijas interešu vārdā’. Izvirzot prasību no valsts budžeta finansētajās minoritāšu skolās pakāpeniski pāriet uz mācībām latviešu valodā, TB/LNNK diezin vai gatavojas rupji apspiest citas nācijas, jo Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu. Ja to bērni nevar apgūt ģimenē, talkā jānāk skolai. Aizmirsts, ka Latgalē vairākās Krievijas pierobežas skolās latviešu bērni ir spiesti mācīties krievu valodā, jo citu skolu tur gluži vienkārši nav.Pēc septiņsimt gadu vācu jūga un pusgadsimta PSRS spīlēs mani kā latvieti aizskar pārmetumi manai tautai, ka tā gribot «panākt savas nācijas dominējošo stāvokli». Kāpēc par to nenicina, piemēram, frančus, kas par savas nācijas pastāvēšanu, valodas tīrību un kultūru cīnās savas valsts interesēs? Jā, «mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,/ Mēs gribam te paši sev likumus lemt…» (V. Plūdons). Turklāt kopā ar cittautiešiem, kuri apliecinājuši savu piederību Latvijai, zina un saprot tās vēsturi un nav aizmirsuši arī savas saknes.Varu piekrist A. Milniņa atgādinājumam, ka latvieši ir kašķīgi (kuri gan tādi nav?), partijas un politiķi ir savtīgi, daudzi nav izturējuši pārbaudi ar varu. Manuprāt, «tēvzemieši» ar rosinājumu visās skolās pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā īsi pirms 10. Saeimas vēlēšanām ir nedaudz aizkavējušies. Tas, tāpat kā Latvijas vēstures mācīšana skolās, bija jādara jau tad, kad «tēvzemietis» Māris Grīnblats bija izglītības un zinātnes ministrs.Šis ir politiski ļoti piesātināts laiks, kad līdz 10. Saeimas vēlēšanām tikai septiņi mēneši, kad partijas grupējas pēc pagaidām neskaidriem principiem, bet ar vienu mērķi – «nozvejot» pēc iespējas vairāk vēlētāju balsu. Šis nu ir tas laiks, kad klusēšana nav ne zelts, ne sudrabs, tāpēc avīzes slejās vēlētos saklausīt vairāku lasītāju viedokļus, skaidrojumus, kādām partijām un cilvēkiem turpmāk uzticēties – kampējiem aprēķinātājiem vai godīgiem ideālistiem, kreisi vai labēji orientētiem, nacionāli noskaņotiem vai kosmopolītiem?
