Mēs, astoņas bezdarbnieces, uz virsrakstā likto jautājumu atbildētu, ka trīsarpus mēnešus mācījāmies kursos, būsim profesionālas aprūpētājas.Pusotru mēnesi ilga prakse, un 22. janvārī nokārtojām kvalifikācijas eksāmenu. Saņemtais izglītības dokuments apliecina zināšanu atbilstību otrajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. Pēc pagājušajā gadā piedzīvotā satriecošā bezdarba pieauguma un ar to saistītā emocionālā satricinājuma bija jauki uz laiku atkal kļūt par studenti, apgūt radikāli atšķirīgu nodarbošanos, iegūt jaunus sakarus.Ierodoties uz atlasi mājīgajā mācību centra namiņā Pilskalna ielā Bauskā, gandrīz visas mazliet šaubījāmies, bija bažas, vai tieši tas vajadzīgs. Mūsu vidū ir bijušās medicīnas darbinieces, skolotājas, sargs, šuvēja-uzņēmēja. Jaunākajai kursantei ap 30 gadu, vecākajai – nepilns gads līdz pensijai.Patīkami, ka tikām laipni, iejūtīgi uzklausītas. Katru nomāca savas problēmas, nedrošība, bet mācību procesā ātri atplaukām, jo pasniedzēju profesionalitāte un patiesā interese nodot vajadzīgās zināšanas mums, kursantēm, bija pārliecinoša. Īpašu paldies sakām aprūpes procesa un profesionālās ētikas pasniedzējai, datormācības skolotājai un mācību namiņa saimniecei un nodarbību organizētājai. Pārdomāti, ka kursu ievadā pirmais priekšmets bija sociālpsiholoģijas pamati, kad atvēlēto 40 mācību stundu laikā palēnām atvērāmies galvenajam.Prakses vieta mums katrai bija sava – slimnīca, pansionāti, bērnunams, klienta individuālā aprūpe mājās. Patieso dzīvi un profesijas grūtības skaudri izjutām jau pirmajās dienās. Nācās apjaust, ka vecums ir nenovēršams un sagaida katru. Vairākas praktikantes piedzīvoja (un pārdzīvoja) arī dažu pacientu dzīves pēdējo brīdi.Tekalējot ap aprūpējamo gultiņām, daža kursante pat zaudēja kādu svara kilogramu. Guvām pārliecību, ka aprūpētāja iemaņas vajadzīgas daudziem cilvēkiem, kuri vecuma, slimības vai kādu citu funkcionālo traucējumu dēļ nav spējīgi sevi aprūpēt. Mācību laikā ieguvām nepieciešamās zināšanas konkrētajā profesijā. Prakses laiks bija noderīgs, lai saprastu, ka aprūpētāja profesija ir gan fiziski, gan emocionāli grūta, tāpēc ne katram tā ir pa spēkam.Vienai no mūsu grupas jau piedāvāts pastāvīgs darbs slimnīcā, citas sāks meklēt sev pielietojumu. Apgūtās zināšanas papildina pieredzi, dod cerību izkļūt no bezdarba. Paldies mūsu prakses vadītājiem par sniegto atbalstu un padomu īstajā brīdī!Bez darba pašlaik ir daudz cilvēku. Šo vēstuli rakstīju, lai iedrošinātu raižu nomāktos izmantot visas iespējas, kas pašreizējos apstākļos ir pieejamas. Turklāt svarīgi, ka kursantiem ir stipendija – 70 latu mēnesī, ko saņēmām regulāri. Labprāt «Bauskas Dzīvē» lasītu, kā klājas citiem bezdarbniekiem, par kursiem, kuros viņi mācās, un pozitīvām atziņām, kas ir arī šajā dzīves posmā.
