Atliek piedzīvot dažas pelēkdrūmas, lietavām bagātas dienas, lai pēkšņi apjaustu, ka esam iemesti tieši rudenī. Ar cerībām vēl lūkojos uz sauli, kas savus starus mēģina raidīt cauri mākoņu kalniem, kas ļautu vēl brītiņu ilgāk pakavēties siltākajā gadalaikā. Taču, atceroties vasaras iestāšanos, šķiet, grūti kaut ko prognozēt. Toreiz ziedonis, kā ar nazi nocirsts, tika saīsināts par pāris nedēļām, un mēs patiesā šī vārda nozīmē «ielidojām» vasarā. Tieši ziedu pļavās, dārzos un pludmalēs…
Tālab sprediķot, kā būs ar lapkriti un balto māmuliņu ziemu, nebūtu īsti vietā. Pirmā prognoze jau izskanējusi, solot aukstāko ziemu pēdējo simt gadu laikā. Savukārt šajā nedēļā gaidāmie laikapstākļi likšot domāt par apkures sezonas sākšanu.
Bet varbūt šāda pētīšana un vētīšana ir lieka un gluži vienkārši vajag ļauties ierastajai gadalaiku mijai? Ar mazākām vai lielākām nobīdēm tie iestājas secīgi, stabili saglabājot iedibinājušos kārtību un ir samērā atbilstoši noteiktajām prognozēm. Mūsu spēkos ietekmēt dabas likumus ir teju neiespējami. Brīžiem niecīga ir mūsu spēja ietekmēt arī apkārt notiekošo gan vietējos, gan globālos mērogos.
Piemērs ar to pašu satiksmes autobusu «sērgu». Mana paziņa pirms pāris dienām, sestdienas vakarā, nomokoties vairāk nekā stundu pārpildītā mazizmēra autobusā no Rīgas uz Bausku, atceroties, ka līdzvērtīgu komfortu piedzīvojusi Indijas sabiedriskajā transportā, retoriski uzdeva jautājumu: «Vai jūs, žurnālisti, tiešām neko nevarat darīt šajā situācijā?!» Es spēju formulēt vien «nesakarīgu» atbildi, ka līdz šim nekas nav izdevies, lai arī kādās instancēs vērstos. Šķiet, firmai «Sabiedriskais autobuss» tur – «augšā» – ir spēcīgāks sargsuns par plašsaziņas līdzekļiem. Varbūt nepieciešams spert radikālākus soļus vai izmantot citas metodes? Nevarētu taču būt tā, ka viens uzņēmums ir neietekmējamāks par mātes dabas likumiem.
