Kāda ir jūsu attieksme pret humoru? Vai esat asprātīgs, mīlat jokot? April, april! Jānis Kalniņš, skaistkalnietis:1. aprīlis man ļoti patīk. Varu katram stāstīt visu, kas ienāk prātā, tāpat neviens netic. Izjokoju citus un arī pats uzķeros. Iedarbīgākie ir visvienkāršākie jociņi – par iztrūkušo pogu, kleksi uz vēdera, izsmērējušos skropstu tušu vai lūpukrāsu dāmām. Visvieglāk uzrauties uz sacīto: «Vai, tev visa mugura balta!» To muguru jau uzreiz nevar apskatīt un cilvēks sāk trīties, tīrīt. Pats arī esmu tā izjokots. Tikai ar smaidu varu savaldīt Skaistkalnes pūtēju orķestri. Arī par sevi pasmaidu – savulaik teicu, ka esmu visaptaurētākais un tiešā nozīmē – pagastvecis. Kurš vēl Latvijā bez muzikālās izglītības izveidojis un vada orķestri, kas piedalījies arī Latvijas Dziesmu svētkos? Manuprāt, tikai es – Skaistkalnes Kalniņš.Mēdzu stāstīt anekdotes, bet pārāk ilgi tās prātā neturas. Ikdienā arī cenšos būt vairāk smaidīgs, nekā saīdzis. Citādi mēs ar sievu nebūtu varējuši uzaudzināt piecus bērnus.Dusmas enerģiju noēd, bet smiešanās esot pat veselīga! Tāpēc – smaidiet, smaidiet un jutīsities labāk! Šogad 1. aprīlis ir svētdienā, tātad jokošanās un smiešanās darba kvalitāti netraucēs. Visu uztveru viegli Arnita Kauķe, Iecavas internātpamatskolas grāmatvede, biedrības «Liepas» dalībniece:Nav svarīgs man 1. aprīlis kā joku diena. Mani bērni mani parasti izjoko, sevišķi mazais. Tad viņus arī izjokoju, tiesa gan, ar kaut ko tikpat banālu kā «tev balta mugura».Jokot ikdienā man patīk, bet ne izjokot. Bieži pasmejos par sevi. Valda priekšstats, ka grāmatveži ir «sausiņi» un nejoko, bet varbūt tieši tāpēc man patīk jokot. Tā vieglāk pārlaist dzīves tumšo daļu, grūtības. Visa komunikācija ir jautrāka gan darbā, gan «Liepās». Asprātības cilvēku uzmundrina.Es uztveru visu viegli, ar humoru. Taču ir cilvēki, kas uztver visu nopietni, tādu klātbūtnē pat esmu jutusies samulsusi. Tie, kas mani nepazīst, sākumā var nesaprast, ka dzenu jokus. Man arī gadās paasi joki, tomēr cenšos nevienu neaizvainot. Šad tad patīk kāds melnāks jociņš.Man nav īpaši tīkama joku stila, piemēram, angļu humors vai tamlīdzīgi. Taču man nenāk smiekli par anekdošu šoviem Latvijas telekanālos, tur joki nav smieklīgi, bet veci un aizskaroši, piemēram, sievietēm. Kādudien ar bērniem skatījāmies joku pārraidi kādā Latvijas televīzijas kanālā, bet tur pat bija rupji joki, man kļuva neērti. Krievi māk jokot, jo viņi prot pasmieties par sevi. Teātrī atrod zāles pret grūtsirdību VALDIS RUSIŅŠ, Bārbeles pagasta zemnieku saimniecības «Vērdiņi» īpašnieks: Man šķiet, ka nepārtraukti var atrast iemeslu smaidam, ja vien cilvēks nav pārāk koncentrējies tikai uz sevi. Daži lielpolitiķu spriedelējumi ir ļoti smieklīgi, arī diskusijas reizēm atgādina komēdiju.Dzīvē tik nepieciešamo humora dozu man nodrošina darbošanās Bārbeles un Stelpes amatierteātrī. Režisori man piedāvā komiskas raksturlomas. Kādā lugā spēlēju pastulbu baronu, kurš sēž uz olām un gaida, kad izšķilsies zirgs. Viņš lāgā nesaprot, par ko kalpi uzjautrinās. Lugā «Krustmāte Jūle» spēlēju žuļiku, kurš cenšas piemuļķot citus, lai dabūtu naudu. Mēģinājumos varam izsmieties no sirds, bet uz skatuves esam nopietni, toties smejas skatītāji, kas jokus ir precīzi uztvēruši.Labs humors vairo pozitīvismu, palīdz distancēties no ikdienas skarbās konkrētības. Veiksmīgi joki citus cilvēkus neaizvaino, bet palīdz viņiem dzīvi uztvert vieglāk. Dažreiz arī mājās mēdzu izstrādāt kādu joku. Mana sabiedrotā ir mazmeita. Viņai ļoti patīk kuriozi, kad pārējie mājinieki mūsu režisētās situācijas uztver nopietni.
