Kā vērtējat iespēju mediķiem un pedagogiem panākt algas palielinājumu, rīkojot protesta akcijas?
Izvēlētos piketus
LAILA JURCIKA, CODES PAMATSKOLAS DIREKTORE:
Skolotāji ir saņēmuši jauno algu. Par savējiem varu teikt, ka mazāk naudas nav nevienam. Protams, pielikuma apmērs ne visus apmierina, tādēļ no protestiem pedagogiem nebūtu jāatsakās. Taču es nedomāju, ka tam vajadzētu būt streikam. Vai mums Latvijā kāds streiks vispār ir devis rezultātu? Neatceros. Vienīgi savulaik pēc skolotāju protesta akcijām atkāpās izglītības ministre Silva Golde. Turklāt streiks visbiežāk nostāda vecākus pret pedagogiem. Īpaši, ja uzrodas kāds demagogs, kurš pamanās visus noskaņot sev vēlamā gaisotnē.
Kā protesta formu es labāk izvēlētos piketus. Tie varētu notikt nemitīgi, cits pēc cita. Varbūt tad kādam valdībā tas apniktu un sekotu kāda reakcija, lai gan garantiju mūsu valstī es īpaši nekam nedotu.
Tikai sakāpina emocijas
Jānis Šulcs, saulainietis, seniors ar 44 gadu pieredzi pedagoģijā:
Protestu akcijas rezultātu nedod, bet gan cilvēkus tikai emocionāli satracina. Naudas ir tik, cik ir, bet, ja tās nav, tad algu nepalielinās. Lai pedagogiem paceltu algas, kādai nozarei ir jāatņem līdzekļi.
Manuprāt, atalgojumu sistēma valsts iestādēs ir anarhiska. Atsevišķu nozaru ierēdņi saņem milzīgu atalgojumu, salīdzinot ar citiem valsts iestādēs strādājošajiem, šajā gadījumā – pedagogiem. Risinājums būtu plānveidīgi un vienlīdzīgi sadalīt atalgojumu visās valsts iestādēs. Stimulēt vienlīdzību ir viens no risinājumiem.
Skolotāji saņem maz, bet darba apjoms ir milzīgs. Šādos apstākļos pedagogi, tēlaini izsakoties, veic brīvprātīgo darbu, kā dēļ darba kvalitāte ir nepietiekama.
Ja man būtu jāatsāk darbs skolā, es nezinātu, kā strādāt – pedagogiem tiesību nekādu, bet pienākumu daudz. Pretēji ir ar bērniem un viņu vecākiem – tiesību daudz, bet pienākumu maz. Un šī problēma jau sākas no bērnudārza vecuma.
Uzskatu, ka lauksaimnieku atbal-stam par daudz valsts tērē, to naudu labāk atvēlēt izglītībai, pedagogu atalgojumam un semināriem, lai celtu darba kvalitāti, rastu iespēju skolotājus izglītot un labāk sagatavot darbam ar mūsdienu jauniešiem.
Svarīgākas – sarunas
Mirdza Brazovska, SIA «Bauskas slimnīca» direktore:
Problēmu risināšanā man vienmēr svarīgākas šķiet sarunas, nevis protesti. Taču atbalstu mediķu protestus, jo acīmredzot tiem, kuri tos organizē, izmisums ir tik liels, ka citādi nevar. Iespējams, akciju rīkotājiem ir vairāk informācijas, jo viņi piedalījušies plašākās sarunās, bet reakcija nav sagaidīta.
Tomēr streiks veselības aprūpē ir relatīva protesta forma, jo neviens mediķis neatteiks palīdzību slimniekam. Taču situācija ir ļoti slikta, un kaut kas ir jādara. Rindas uz izmeklējumiem ir nenormālas, pirmie cilvēku neapmierinātību saņem mediķi, otrā pakāpe esmu es. Kāds pie manis atnāk izpaust nepatiku, ka nevar tikt pie speciālista tūlīt, un es cilvēku saprotu, jo viņam palīdzību vajag. Tomēr slimnīcai ir tik daudz naudas, lai pie konkrētā speciālista varētu apkalpot piecus cilvēkus dienā.
Mūsu reģionā labums ir tāds, ka neviena akūta situācija Bauskā netiek atteikta, atliekam tikai to, kas ir hroniskas slimības izpausme. Nedēļu strādājam jaunajā onkoloģijas projektā virs kvotām, kurā ģimenes ārstam ir iespēja pacientu desmit dienās dabūt pie speciālista Rīgā, ja rodas aizdomas par šo diagnozi. Tātad palielināta modrība onkoloģijā, jo ir pārāk daudz ielaisto gadījumu. Nevar arī teikt, ka nerisina neko, un gribētu cerēt, ka arī citas jomas sakārtosies.
