Kas, jūsuprāt, medicīnas nozarē būtu jādara, lai jau septembrī nebeigtos valsts apmaksāto izmeklējumu kvotas?
Nav vienādu pacientu
Zinaīda Sprance, ģimenes ārste Vecumnieku novadā:
Katru gadu valsts apmaksāto izmeklējumu iedalīto kvotu ir par maz, un to vienmēr ļoti izjūtam gada beigās. Šoreiz problēmas sākās jau gada vidū, un tas nav normāli.
Visvairāk sāpina, kad ģimenes ārstiem pārmet izšķērdību – gan pacientu nosūtīšanā uz izmeklējumiem, gan pārāk daudz izrakstot daļēji kompensējamos medikamentus. Ko lai es saku cilvēkiem, ka vienam pienākas kompensējamie medikamenti, bet citam – nepienākas? Un diagnozi nevar vienkārši uzstādīt, paskatoties tikai acīs. Nepieciešami vismaz laboratorijas izmeklējumi, kur daudziem ārstiem arī kvotas pārtērētas. Un nav vienādu pacientu – katram slimība un izmaksas ir citādākas.
Vajadzīgs papildu finansējums. Valstij vairāk naudas nav, bet nav jāizgudro kaut kas īpašs. Jāpārņem laba pieredze no kaimiņiem. Igaunijā vairākus gadus darbojas e-veselības sistēma, bet mēs nevaram to «palaist». Lietuvā ilgstoši ir veselības obligātā apdrošināšana, bet arī to neesam īstenojuši. Nevajag ko jaunu un sarežģītu, bet gan praksē realizēt to, kas labi darbojas citās valstīs un kas cilvēkus apmierina.
Vairāk nepiešķir
Mirdza Brazovska, Bauskas slimnīcas direktore:
Veselības aprūpei piešķirtā nauda nepalielinās – nākamā gada budžetā tā bija solīta 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet būs 2,9%. Papildu līdzekļi nav paredzēti ārstniecības procesa apmaksai, tie ir valsts galvoto kredītu dzēšanai lielajām slimnīcām un kompensējamiem medikamentiem. Reģionu veselības centri nav to skaitā, kas ar kredītiem varēja sakārtot infrastruktūru, tāpēc mums nav pilnas informācijas par to, cik daudz budžeta naudas aiziet šim nolūkam.
Veselības aprūpe patiesībā nav prioritāra nozare, taču neviens neņemas godīgi pateikt – apmaksājam pakalpojumus tikai bērniem un veciem cilvēkiem, dažas konkrētas diagnozes, bet citam naudas nepietiek. Pārējais paliek uz pacientu pašu pleciem. Pašlaik kādu izmeklējumu vajag 20 cilvēkiem dienā, bet valsts iedod naudu četriem.
Ilgstošā nestabilitāte ar finansējumu rada citu problēmu – sāk trūkt speciālistu, jo jaunie izvēlas pacelt cepuri. Ir virzieni, kur finansējums paliek pāri, bet nevaram pakalpojumu sniegt, jo nav speciālista. Tik sliktā situācijā kā patlaban veselības aprūpe Latvijā vēl nav bijusi. Politiķi neredz laukumu kopumā. Veselības aprūpei valstī nav skaidras, vienotas politikas, tāpēc katrs ministrs vai iestādes vadītājs veido situāciju pēc savas izpratnes.
Sadarbojamies ar ģimenes ārstiem
Daina Andersone, profesore, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja:
Valsts finansējums medicīnai Latvijā ir niecīgs. Šo situāciju vēl sarežģī, piemēram, nepietiekamais reimatologu skaits – valstī ir tikai
0,7 reimatologi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kaut gan Eiropas Pretreimatisma līgas prasības ir,
ka jābūt 1,5 – 2 reimatologiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Līdz ar to pacients pie reimatologa uz konsultāciju var nokļūt tikai pēc četru līdz piecu mēnešu gaidīšanas.
Tāpēc Latvijas Reimatologu asociācija izveidojusi autoimūno artrītu pacientu plūsmas restrukturizācijas plānu. Rīkojām Reimatologu skolu ģimenes ārstiem, nākamgad to turpināsim. Esam izstrādājuši autoimūno artrītu noteikšanai īpašus jautājumus, uz kuriem pie ģimenes ārsta atbild pacients, ģimenes ārsts nosūta klientu veikt laboratorisko un radioloģisko izmeklējumu minimumu, lai klasificētu autoimūno artrītu. Ja ir slimības simptomi, tikai tad sūta pie reimatologa, lai rindas neveido slimnieki ar citām diagnozēm.
Tā meklējam izeju no situācijas. Kaut gan kā vienīgo risinājumu redzu veselības obligāto apdrošināšanu, galu galā katru gadu no septembra līdz decembrim Latvijā tāpat darbojas maksas medicīna.
