Vecsaules pagasta iedzīvotāja Sarmīte Asupa bez mazākajām šaubām teic, ka «Liepiņas» pastāvēs un nepazudīs vis kā daudzas Latvijas viensētas. Šādu pārliecību stiprina saime, kurā līdzās ir trīs paaudzes. Vecākā – Sarmīte, vidējā – viņas meita Indra un jaunākā – Indras dēls Armands, meita Ieva, kura mācās Vecsaules pamatskolas Ozolaines struktūrvienības 8. klasē. Jānis Gedrovičs ar mundrumu un rosīgumu ir neaizvietojams daudzās situācijās, un ikdienas rūpes dala ar dzīvesbiedri Indru un visu ģimeni.
Sarunu par dzīvi laukos sākam ar plusu un mīnusu likšanu. Pārsteidzoši, ka daiļais dzimums, Sarmīte un Indra, nekādus mīnusus nesaskata, vien bilst, ka var taču pārcelties uz centru tie, kuriem dzīve savrup nav tīkama. Sabiedriskais transports Ozolaini skar pietiekami labi, un netālu ir asfaltēts ceļš, kas aizvijas līdz novada centram. Līdz Rīgas–Skaistkalnes šosejai nav tāls gabals mērojams, tikai tas ir grants segums, kas līdzīgs daudzām neatjaunotām šāda tipa brauktuvēm. Vēl Sarmītei prieks, ka jaunas ģimenes pamazām atgriežas laukos. Jānis piemetina, ka sniegota ziema gan ir mīnuss, kad lauku ceļi aizputināti un laikus netiek izšķūrēti. Sievietes iestarpina, ka dziļo sniegu tagad taču pavisam maz.
No centra uz savu māju
Sarmīte atklāj, kā no Ozolaines centra savulaik pārcēlušies uz «Liepiņām». Mūžībā aizgājusi vīramāte, un mājas palikušas tukšas. Prātojuši tās pārdot, taču nav atradies īsts pircējs, un paši vien mukuši prom no centra, kur pretī divstāvu ēkai jau slējies trīsstāvu nams. Tas «biezums» darījis domīgus. Dzīvojamā ēka paņēmusi daudz pūliņu, jo laika plūdums koka guļbūvi paplucinājis. Domkrati likti zem visiem četriem stūriem, ēkas pamati sakārtoti, ārsienas apmūrētas ar ķieģeļiem, un namiņš ieguvis jaunu izskatu. Pamazām pārvērtušās iekštelpas, kas tikpat kā atbilstīgas mūsdienīgam eiroremontam. Līdz šodienai vislabāk saglabājusies klēts. Kādreizējai cūku mītnei tapusi piebūve, kur vieta liellopu ganāmpulkam.
Stāvot sētā, Indra secina, ka agrākos laikos viss tā veidots, lai pagalmu vēji neskartu. Loģisks plānojums. Kopš trīs gadu vecuma jeb «cik atceros sevi, dzīvoju «Liepiņās», teic Indra. Nav vairs kādreizējās govju un zirgu kūts, kur citi mājlopi neturēti. Ģimene sargā kādu senu dokumentu, ko 1932. gadā izdevusi Šenbergas lopkopības pārraudzības biedrība. Ekspertu komisija īpaši novērtējusi piecus gadus vecu ķēvi Mašku, piešķirot trešo godalgu, «Liepiņu» zirgi derējuši eksportam. Noprotams, ka 15 hektāru plašā jaunsaimniecība bijusi «labi nostādīta», secina Sarmīte Asupa. Diemžēl Otrais pasaules karš paņēma neaptverami daudz dzīvību. Neatgriezās mājās Jānis Asups, un atraitnei Veronikai bija jāturpina saimniekot.
Laiks prasa citādāku uzstādījumu
Prātā iegulst Sarmītes teiktie vārdi «labi nostādīta» saimniecība. Salīdzinājumā ar tiem tālajiem gadiem neizbēgams un saprotams ir citādāks nostādījums. Cauri laikiem vienojošais palicis pats galvenais – nav pieņemama cita dzīve kā tikai laukos.
Zemnieku saimniecības «Liepiņas» īpašniece Sarmīte Asupa spriež, ka tas ir īpašs mantojums no paaudzes uz paaudzi.
Meita Indra, neviena neskubināta, izvēlējusies mācīties par agronomi toreizējā Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumā. Mazdēls Armands, redzēdams, ka vectēvs sēj ar rokām auzas, bēris graudus spainītī un, piecgadnieks būdams, gājis opim līdzi, sēklu kaisot. Tagad jaunais vīrietis stūrē traktoru un kombainu. Mājas un zeme viņu pievelk īpaši. Brālītis, kā viņu ģimenē mīļi uzrunā, nav izmācījies par lauksaimnieku, toties ir zinošs elektrības lietās, jo beidzis šajā specialitātē Zaļenieku arodvidusskolu. Bijis praksē SIA «Kvēle» un aicināts uzņēmumā strādāt. Taču priekšroka dota ģimenes saimniecībai. Darbs un savējie, speciālie izdevumi, internets arī sniedz daudz labu padomu. Mājinieki un kādreizējā mammas skolotāja Saulainē Vija Čakāne skubina izglītoties lauksaimniecības nozarē, kas tagad iespējams dažādos veidos. Ome savukārt uzteic mazdēlu, ka viņam ir darba ritmu izjūta un saprašana. Ja kas kavējas vai laika apstākļi traucē, Armands ir ērcīgs un pat pēc izskata esot redzams, ka viņu labāk netraucēt.
Rēķinās ar risku, nekavējas
Lauku dzīvi zinošais Jānis atklāj «Liepiņu» saimniekošanas galveno nosacījumu, proti, visu izdarīt laikus. Tas ir – agri iesēt, īstajā reizē novākt. Izvēlas arī agrīnākas graudaugu šķirnes. Viņš piemetina, ka ar risku jārēķinās, taču pierādījums šādai praksei ir šis gads. «Mēs jau kūlām, kad citi vēl nevarēja sākt,» apliecina Jānis. Paguvuši labību izkult līdz lielajām lietavām. Graudi bijuši gana sausi, un par kaltēšanu aprēķins mazāks.
Precizējot šī gada ražību, Sarmīte teic, ka kviešos iekults līdz piecām tonnām no hektāra. Vecsaules un Bārbeles pagasta zemei tas esot gana labs rādītājs, iepriekšējās sezonās šāda biruma neesot bijis. Jānis iestarpina, ka izdevies laukiem dot prāvāku minerālmēslojuma devu, kas arī pacēlis ražīgumu. Kūlums ar pašu tehniku tiek aizgādāts uz akciju sabiedrību «Balticovo». Kā no lauka, tā tūlīt pa taisnākajiem ceļiem pie pircēja.
Šajā gadā īpaši noderīgs bijis Somijā ražotais «Sampo» kombains, kas labi klausījis. Saimniecības skaitļu valdniece Sarmīte Asupa konkretizē, ka šis ir vienīgais pirkums līzingā, viss pārējais gādāts bez kredītie-stāžu naudas piesaistes. Vaicāju, kā izdodas pašiem tā lietas sakārtot. Indrai atbilde lakoniska: «Apgrozāmie līdzekļi mums ir kūtī.» Kā senākos laikos, kad līdzās pastāvēja abas puses – lauku apstrāde un lopkopība. Sarmītei šajā sakarā replika, ka laucinieki palaižas, vairs neturēdami lopiņus, kas agrāk bijuši katrā sētā. Jānis spriež, ka, viņaprāt, pabalsti un labi domāta humānā palīdzība arī var ļaudīm sabojāt laucinieka tikumus. Saņemot gatavu, pašu pūliņi izpaliek un ļaudis kļūst kūtri.
Vietējo ainavu saglabāt
«Liepiņās» darāmā pietiek visiem, īpaši vasarā. Armands atzīst, ka tas ir smagākais laiks. Sējumu kopšana un lopbarības sagāde jāsaskaņo ar laika apstākļiem, kurus neviens nespēj ietekmēt. Sarmītes secinājums: «Svarīgi, ka pašiem ir sava tehnika, nav kādam jāprasa vai jāgaida, kad varēs darīt vajadzīgo. Visi esam savos darbos zinoši.» Ja nepieciešams, traktoru stūrē arī Indra, jo šīs iemaņas nav zudušas kopš mācībām Saulainē.
Pārspriežot lauku dzīves ikdienu, secinājums vienprātīgs – zemniekam nav viegli. Sarmīte Asupa uzskata, ka Latvijas laukiem ir vajadzīgas tādas saimniecības, kurās ģimenes vien var visu paveikt. Mūsu zeme ar to īpaša, ka lauku ainava saglabājas, jo nepiestāv Latvijai Ukrainas vai Kazahstānas neaptveramais plašums.
«Liepiņas» apsaimnieko teju divus simtus hektāru. Pārsvarā ir nomas zeme, lielākais lauks no visiem divdesmit hektāru. Sarmīte skaidro, ka vīrs Atmodas laikā nav vēlējies vairāk par vecāku jaunsaimniecības 15 hektāriem. Saimniecības paplašināšanai palikuši pleķīši, kurus citi nav noskatījuši. Ar humoru par sīklauciņiem izsakās Jānis: «Mazākā laukā izskatās, ka darbs ātrāk veicas.»
Skaistuma mode mainās
Diplomētā agronome Indra vairāk aizņemta ar lopkopību. Tik vien savulaik paguvusi kā gadiņu profesijā nostrādāt. Sākušies pārmaiņu laiki, nākuši pasaulē bērni, un «Liepiņas» bijusi tā īstā vieta ģimenei. Kā jau lauku sētā, sākumā bijis pāris gotiņu, bet pamazām to skaits palielinājies, un tagad ganāmpulks skaitāms līdz četriem desmitiem. Slaukšanas tehnoloģija mūsdienīga, un smagākajos krīzes brīžos nav bijušas domas par lopkopības likvidēšanu. Divvirzienu saimniekošana dod lielāku stabilitāti. Kopš Bauskas piena kombināta likvidēšanas «Liepiņas» sadarbojas ar akciju sabiedrību «Rīgas piena kombināts».
Ikdienas darāmajam ir savi atsvari, kas dažādo lauku ritmu. Jau gadus desmit viņa veido košumdārzu. Profesionālu ievirzi devusi populārā daiļdārzu speciāliste Aija Kaškure. Tā aizvien vairāk skujeņu un dekoratīvo krūmaugu atrod vietu sētā. Graudzāles redzamas visos gadalaikos, un nedaudz ir eksotisku akcentu. Aiz virtuves loga koši zila saplaukusi rudens kurpīte. Izteiksmīgākiem ziediem vasaras māsa. Ar interesi daiļdārza kopēja gaida, kā jaunajā vietā iedzīvosies no Polijas atvestie mūžzaļie augi. To formas un krāsas jau tagad ir tik dažādas. Izvēle par labu ārzemju košumaugiem bijusi cenas dēļ, kas divas līdz trīs reizes zemāka nekā Latvijā. Tā viensētas skaistuma mode piemērojas mūslaiku vides ievirzēm.
Saimes vīrieši nosmej, ka Indra atkal ar velosipēdu kaut kur aiztraukusies. Jā, viņai vajag izbraucienus līdz tuvējam mežam. Maršruts sasniedz kilometrus desmit, un tas ir laiks tikai sev pašai, kad kustas kājas un arī domas. Meža smaržas un krāsas ir nomierinošas un spēcinošas. Pa valsts akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» būvēto nevainojamo ceļu velosipēds ripo žigli, un ar pozitīvu uzstrāvojumu Indra atgriežas mājup.
«Mēs esam atvērti cilvēki,» teic Indra. Daudz ciemiņu uzņem «Liepiņās». Neparastākie ir bijuši «STV pirmā» filmēšanas grupa, kas uzņēmusi šova «Kurš kuru?» sižetu. Daiļā un stiprā dzimuma pārstāvim bijis jārāda, kā spēj tikt galā ar darbiem mainītās lomās. Mājiniekiem bijis interesanti vērot, kā top TV raidījums.
Indras vecākā meita Signe strādā apkalpojošajā jomā Rīgā. Labprāt pārceltos laukiem tuvāk, bet darba iespējas liedz īstenot šo vēlēšanos. Dzimtas mājas viņai ir svarīgas, jo šeit gūtas dzīves pamatvērtības, ko nekas cits nespēj dot.
REDZĒJUMS
««Liepiņas» ir viensēta, par kuru prieks. Čakli ļaudis, labvēlīgi un izpalīdzīgi. Nežēlojas par zemnieka ikdienu. Indra Asupa allaž aktīva, piedaloties semināros, vienmēr atsaucīga Ozolaines bērnu izglītības lietās, neiztrūkstoša vecāku sapulcēs, sanāksmēs par skolas jautājumiem.
Man pārdomas, kā jaunam un darbā tik aizņemtam cilvēkam kā Armandam atrast otru pusīti, meitenes tagad sev vēlas daudz uzmanības.»
Ilggadēja vietējā skolotāja Daina Jarmalaviča
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
