Pirms trim gadiem Kristīne Rulle un Agnis Švarcbahs iegādājušies mājīpašumu un zemi Stelpes pagastā.
Pirms trim gadiem Kristīne Rulle un Agnis Švarcbahs iegādājušies mājīpašumu un zemi Stelpes pagastā.
Iepriekš mituši dzīvoklī galvaspilsētā, kamēr izdomājuši meklēt jaunu dzīvesvietu ar plašākām telpām un miermīlīgāku apkārtējo vidi, darbavietu saglabājot Rīgā. Kristīne strādā nekustamo īpašumu jomā, dzīvesdraugs Agnis ir kamīnmeistars.
Īstā vieta
Abi nosprieduši – pirks to, kas vislabāk ies pie sirds. Stelpes pagastā Kristīne bijusi pie kādas klientes un nejauši pamanījusi mazo “kukažiņu”, kas vientuļa stāvējusi lauka vidū. Pēc kāda laika abi ar Agni atbraukuši uz šo vietu vēlreiz un sapratuši, ka šī ir īstā, kur apmesties.
Tad prātu caurstrāvojusi nākotnes vīzija par fantastisku lauku sētu un milzīgajā pacēlumā saimnieku acīm neievērotas palika mājas galā augušās nātres, kas stiepās līdz padusēm, stiklu lauskas, pērno lapu kaudzes, gluži vienkārši – gružu gruži malu malās. Nekavējoties rīkota sakopšanas talka, kurā kopā pulcināti radi un draugi.
Apdarē koks
Par mājas remontu Kristīne teic – labākais ir tas, ka “kukažiņa” pati diktējusi veicamos pasākumus. Jaunajā ēkā saglabātas senās koka guļbūves konstrukcijas. No ārpuses tā apšūta ar egles koka dēlīšiem. Visas idejas, kas realizētas mājā, pieder pašiem saimniekiem.
Kad ēkas aprises bija gatavas, iekštelpu remontdarbus Agnis veicis pats. Sienām izvēlēts ģipškartons, kurš pēc tam pārklāts ar dekoratīvu apmetumu. Savukārt grīdām pamatā izraudzīts koks. Par laminātu saimnieki nav domājuši ne mirkli. “Kā var mājā, kur malu malās ir koks, staigāt pa plastmasu atgādinošu grīdu?” tā īpašnieki. Priekšnamā un virtuves daļā ieklātas akmens flīzes. Tas darīts, lai būtu vieglāk kopt. Interesanti, ka ne brīdi mājas saimnieki nav domājuši par krāsu salikumu. Viss noritējis dabiski. Vizuālais risinājums izdevies teicams un harmonisks.
Nākotnes plāni
Nopērkot 70 kvadrātmetru lielo mājiņu, saimnieki nav iedomājušies, ka reiz varbūt šeit būs par šauru. Divu gadu laikā postaža pārtapusi gaumīgā dzīvojamā mājā. Tā kā ģimenē ir divas atvasītes – četrgadīgais Toms un vienpadsmitgadīgais Oskars –, sapratuši, ka puikām katram vajag savu valstību, bet tagad viņiem jāmitinās vienā istabā. Nepieciešama arī darbistaba un plašāka viesistaba, kur uzņemt lielo radu un draugu pulku.
Tagad saimniekiem rokās jau nākamās ēkas plāns, kuru būvēs blakus pašreizējai. Mazās “kukažiņas” liktenis jau izlemts, nākotnē šeit atradīsies pirts ar viesību zāli. Netālu no tās plānots izrakt mazu dīķīti, kur ziedēs ūdensrozes un varēs veldzēties karstās vasarās vai pēc kārtīgas pēršanās pirtī.
Kristīne ne mirkli nenožēlo, ka no Rīgas ģimene pārcēlusies uz vienu no mazākajiem pagastiem Bauskas rajonā. Līdz šim Kristīne nav zinājusi, ka saulei var būt tik daudz dažādu nokrāsu tās rietā un lēktā. Izbrīnīta bijusi, ieraugot sauli arī rozā nokrāsā. To visu tagad viņa var netraucēti vērot pa savas mājas logu, un nav jābaidās, ka tuvāko 20 gadu laikā šo skatu sabojās kāda jaunuzcelta “Maxima” vai “Rimi”.
