Paņēmu dvielīti un devos uz Mūsu atklāt peldsezonu. Pēc upes tīrīšanas, kas notika pērn, vēl ne reizi nebiju gājusi pa taciņu no tilta līdz brīvdabas kafejnīcai «Sarkanie jumti».Izrādās, takas vairs nav – tikai buldozera atstātās grubuļu vagas gluži kā arumi. Pat dienā ir jāskatās, kur likt kāju. Nekas! Nolēmu domāt tikai pozitīvi. Es taču lasu žurnālus, kuros psihologi nepagurdami apgalvo, ka visas problēmas palīdz atrisināt labo domu spēks.Pēkšņi nošņirkstēja stikls. Sandales pazolē bija iedūrusies pamatīga lauska un to pāršķēlusi uz pusēm. Nesamulsu, bet turpināju koncentrēt pozitīvās strāvas. Galu galā – tās iešļūcenes ir vecas! Ja ne šodien, tad rīt nāktos izmest.Pārlūkoju krastmalu, meklējot vietiņu, kur atlaisties. Izvēles bija vairākas: pie tukšu stikla pudeļu kaudzes ūdens tiešā tuvumā, pie plastmasas taras krāvumiem, starp čipsu, cigarešu pakām un nātrēs izbārstīta kāršu komplekta. Nolēmu palikt pie trešā varianta, jo papīri manī rada drošību.Izklāju dvielīti, apgūlos. Mugurā sāpīgi dūrās māla kukuržņi. Laikam nākamreiz būs jāņem līdzi matracis. Klausījos putnu vīterošanā un apcerēju labumus, ko pilsētniekiem ir sniegusi Mūsas tīrīšana. Piekrastes nošķūrētā veģetācija pamazām atjaunojas. Stikla šķembas un vēl nesadauzītās pudeles drīz ieaugs zālē un kļūs neredzamas. Tas vairos ainavas pievilcību. Labi, ka gājēju celiņš ir izdangāts – neviens vairs nebrauc gar upi ar auto!Gulēt uz nelīdzenas virsmas ir pat vēlams – esmu lasījusi austrumnieku gudrības. Mana pozitīvā doma bija kļuvusi tik spēcīga, ka nolēmu palikt savā vietā un neturpināt ceļu uz civilizētāko peldvietu pie stadiona. Ir tikai viens jautājums: vai šī krasta josla, kas arī ir pilsētas publiskā telpa, nevienam dienestam nav jākopj? Varbūt jau laikus jānovieto norāde «Mežonīgā pludmale»?
