Jaunais mācību gads skolās jau sācies, nu bērniem atliks mazāk laika izklaidēm.
Jaunais mācību gads skolās jau sācies, nu bērniem atliks mazāk laika izklaidēm. Arī Bauskas skeitparkā un bērnu atpūtas kompleksā dienas laikā būs klusāks. Paldies visiem labdariem, kuri gādāja, lai šāda vieta tiktu iekārtota.
Tomēr ir ļoti skumji, ka ne visi bērni turp var iet. Arī tur ir parādījušies varoņi, kuri nosaka, kurš ko drīkst, kurš ne. Ne viens vien pusaudzis cieš no citu regulāriem pāridarījumiem, apsaukāšanās. Ir dzirdēti gadījumi, kad līdzīgi pārdzīvojumi dažus nepilngadīgos noved līdz pašnāvībai. Vecākiem ir jāstrādā, nav laika ieklausīties savos bērnos, kurus nereti redz tikai aizmigušus. Bieži pieaugušie pat nenojauš, kādi pārdzīvojumi plosa jaunā cilvēka dvēseli, kas viņam sāp un ko pats nespēj atrisināt.
Ielas dzīve ir drausmīga, un briesmas uzglūn no katra stūra, īpaši bērniem, kuri nāk no ģimenēm, kur nav cieņā izrēķināšanās ar dūrēm. Taču līdzās ir “krutie” Artūri, Oskari, Pēteri un citi, kuri ir visuvareni, visuvaroši un no pārējiem sagaida bezierunu pakļaušanos. Iebiedēti tiek pat mazie bērni, kuriem liek klusēt par belzieniem, ķengāšanu, santīmu atņemšanu, draudot, ka uzsūtīs bandu, kas ne tikai pašu, bet arī māti nežēlīgi piekaus vai pat nositīs.
Daži tiešām nobīstas un pēc šādiem konfliktiem baidās iziet no mājām. Esmu domājusi un nerodu atbildi, kā aizsargāt bērnus no briesmām, kas viņus apdraud uz ielas. Meklēt palīdzību policijā un pēc tam justies vēl vairāk apdraudētai? Manam mazdēlam ir desmit gadu, un šovasar viņam sākās konflikts ar trīs gadus vecāku puisi. Viņš apsaukājas, draud piekaut, sola sist, ja sūdzēsies kādam vai pateiks mātei. Zēns kļuvis nervozs, bailīgs. Kamēr mamma strādā, mazdēls nāk pie manis, kur jūtas drošībā, bet pie citiem bērniem atturas iet. Meklēt taisnību? “Krutajiem” pusaudžiem ir “kruti” vecāki, un savējie savējos aizstāv. Domāju, kas notiks skolas laikā? Vai tur būs drošība? Vakari satumsīs agrāk, un bailes sabiezēs.
VECMĀMIŅA
Nedrīkst noklusēt
Vēstulē sacīto komentē psiholoģe SOLVITA TILGALE.
Vecmāmiņas bažas par to, ka bērni ir neaizsargāti un cieš līdzaudžu pāridarījumus, ir ļoti pamatotas. Katrā skolā, klasē, pagalmā, uz ielas ir atpazīstamas situācijas, kad kāds bērns netiek pieņemts ārējā izskata, uzvedības vai kādu citu iemeslu dēļ.
Solvita Tilgale atceras, ka, mācoties pamatskolā, bija kļuvusi par upuri divu vecāko klašu meitenēm. “Vēlāk sapratu, ka ne jau man vienīgajai bija jāizjūt viņu radītais pazemojums un bailes no tā. Arī “bērnu pasaulē” ir spēkā nosacījumi, ka ne visi tevi mīlēs, ne visi tevi pieņems. Ir jāmāk par sevi pastāvēt un pieņemt pašam sevi, kāds esi. Pieaugušo loma šādos brīžos ir ļoti svarīga, jo bērnam vajag kādu, kam uzticēt un kas sapratīs pārdzīvojumu. Pret to jāizturas ļoti nopietni,” tā S. Tilgale.
Vecāku pienākums ir izrunāties ar bērnu, nomierināt. Jāskaidro, ka ikviens cilvēks ir vērtība, jāmāca sevi pasargāt. Pusaudžu vecumā arvien nozīmīgāku vietu ieņem arī draugi. Vecāki un draugi ir tie cilvēki, kas šim bērnam var palīdzēt, stiprināt viņu.
Par atklāti paustu vardarbību (fizisku, morālu vai vārdisku) nedrīkst klusēt, uzsver Solvita Tilgale. Mācību iestādē ar to jāstrādā pedagogiem, klases audzinātājam, skolas psihologam. Bieži vien pirmais, par ko iedomājas vecāki un bērns, – jāmaina skola. Taču ne vienmēr tas atrisinās problēmu. Ir jāpalīdz saprast, ka bailes ir pārvaramas un kādu dienu saviem pāridarītājiem varēs iet garām mierīgi un ar paceltu, nevis nodurtu galvu.
Palīdzība jāmeklē
Savu komentāru situācijai sniedz psiholoģe ANDRA KATKEVIČA.
Izlasot vecmāmiņas vēstuli, viņa atzīst, ka saklausa skumjas un bezspēcību, ar ko diemžēl bieži nākas saskarties. “Jūsu mazbērnam ir paveicies, ka viņam ir mamma un vecmāmiņa, kuras atbalsta. Pieaugušo cilvēku – skolotāju, vecāku, vecvecāku, psihologa vai gluži vienkārši kaimiņa – pieejamība ir ļoti svarīga bērnam šādā situācijā. Tikpat nozīmīga ir pieaugušo vēlme uzticēties savam lolojumam, iedvest cerību, ka viņš tiks galā,” saka Andra Katkeviča.
Diemžēl nav iespējams nodrošināt, ka pāridarījumu turpmāk nebūs. Taču situāciju neatrisinās noklusēšana, noslēgšanās sevī un bailes. Palīdzība noteikti ir jāmeklē. Turklāt tā bieži vien ir vajadzīga ne tikai tam, kuram dara pāri, bet arī varmācīgajiem, kuri ar šādu uzvedību izpauž savus problēmas ģimenē.
