Lietuvā, pavisam netālu no Bauskas, ir Jonišķēles mazpilsēta (nejaukt ar Jonišķiem!) ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju, pēc 2005. gada datiem. Šajā skaitā arī ģimnāzijas audzēkņi, kuri brauc no visas apkārtnes.
Vietējais puisis Viktors Staņislovaitis radījis tādu mazā miesta tēlu, ka tajā viss ir vislabākais, lielākais, visskaistākais, dižākais un senākais – cilvēki, ēkas, notikumi. Stāsta viņš tik pārliecinoši, ka gandrīz jānotic – Jonišķēle ir pasaules naba. Brisele, Roma, Londona var iet bekot, jo ir Jonišķēle!
Viktors tūristus aizved uz mazliet jocīgu parciņu klajā laukā, ko veidojot pašvaldība, uz kapiem, kur dus pats ievērojamākais miesta kādreizējais īpašnieks un viņa meita, kura, tikko dzimusi, samainīta pret kalēja dēlu, lai tēvs iegūtu lielu bagātību.
Uzzinām, kā Jonišķēles varonīgie ļaudis Pirmā pasaules kara laikā padzinuši vāciešus ar Bauskā (!) pirktiem ieročiem, kas iegādāti, maksājot ar olām, speķi un alu. Jonišķēlē ir aprūpes slimnīca, par kuru un tās dibinātāju arī ir savs nostāsts uz pusstundu, kamēr grupa neuzkrītoši izmanto iestādes pirmā stāva tualeti.
Kur nu vēl skaisti atjaunotā Jonišķēles muiža un gleznainais parks, kurā notiek nakts pārgājieni! Tajos aizliegts runāt, toties jāklausās spoku stāsti, turklāt tādi, ka dalībnieki ģībst gan no sajūsmas, gan šaušalām un ļaudis turp brauc no visas Lietuvas.
Gida Viktora teiktais balstās uz nostāstiem, kurus nopietns vēsturnieks varētu apgāzt pirmajās piecās minūtēs, bet… puisis savu darbu veic tik «garšīgi», ka tūristiem patīk, viņi maksā un brauc uz Jonišķēli. Viktora Staņislovaiša sacītajā ir sulīgs pašlepnums par dzimto vietu, valsti, dzīvesprieks, un to gribas pārmantot.
Zinām, ka lietuviešiem ir sava valsts jau no 13. gadsimta, viņi nešaubās par to, kas ir un kas būs. Mums kaut daļu no šīs pašapziņas!
Uz Augštaitijas mazpilsētām Lietuvā 1. maijā aizveda Bauskas ceļojumu firma «Eltur». Redzētais Jonišķēlē, Pakrojā, Burbišķos lika domāt, cik svarīga ir māka radīt un pārdot savu stāstu.
Nebeidzu domāt – kur ir Bauskas stāsti? Par seno pilsētu, kas radās Ķirbaksalā, par žīdu miestiņu, kur bodītes un darbnīcas bija katrā Rīgas ielas namā, par alus darīšanas un dzeršanas tradīcijām Bauskā?
Kur ir stāsts par Korfa dārzu un fon Korfu dzimtu, par saulaino Saules dārzu ar eleganto Plūdoņa pieminekli? Visbeidzot par unikālo vietu pilskalna parkā, kur beidzas pussala un, Mūsai un Mēmelei satekot, piedzimst Latvijas lēnākā upe Lielupe?
Pieļauju, ka vissvarīgākais laikam ir atrast cilvēku, kurš to visu aizraujoši spētu izstāstīt ceļotājiem. Tā, lai mūsu pilsētā gribētos piestāt, nevis tikai pavaicāt ceļu uz Bauskas vai Rundāles pili. Ja nu galīgi nav padoma, mūsu tūrisma organizētājiem jābrauc mācīties uz Jonišķēli pie Viktora.
