Vakar bija 24. jūnijs. Šajā dienā mazliet apstājos katru gadu un ne tikai tāpēc, ka tie ir Jāņi. Tas ir manas darba dzīves sākuma datums.Kad dažādos pasākumos iznāk būt kopā ar gados jauniem kolēģiem, pie sevis nosmaidu – jūs vēl nebijāt dzimuši, kad es jau strādāju. Acu priekšā miglainas, rasas pilnas pļavas, kad pirmais rīta vilciens no Carnikavas veda mani uz Rīgu. Ar draugiem Līgo nakts bija pavadīta bez miega, sagaidot sauli uzlecam. Pārējie salīda teltīs, bet es steidzos uz Rīgu. Tālā 1973. gada 24. jūnijs bija mana pirmā darba diena toreizējā laikrakstā «Padomju Jaunatne». Pagājuši 39 gadi. Biju un esmu laimīga, jo man, universitātes pēdējā kursa studentei, jau bija darbs, un kopš tās dienas tas bijis vienmēr.Sekojot kinorežisora Jāņa Streiča grāmatas «1991. Tas garais cilvēkbērna gads» fragmentu publikācijām laikrakstā «Diena», atradu rindas: «Tu ceri vienu, liktenis, gadījumi un šķēršļi piedāvā ko citu. Tu cīnies, laipo, glābies, kulies tiem cauri un pāri, un kaut kas jau sanāk.» Apmēram tā arī mēs, žurnālisti, cenšamies, lai kaut kas sanāk.Neesmu skaitījusi savus rakstus un nekrāju publikāciju arhīvu. Vakardienas avīze jau ir pagātne. Aizgājušais laiks, kurā ir bijis ne mazums pārbaudījumu, pārdzīvojumu un arī ne visai patīkamu brīžu. Taču visus šos gadus esmu bijusi laimīga savā profesijā, tiekoties ar milzum daudziem lieliskiem cilvēkiem. Viņu darbi, pozitīvās emocijas, labās domas iepriecinājuši un bagātinājuši arī mani. Tādiem labiem iespaidiem bija bagāta arī nule aizvadītā pirmsjāņu nedēļa. Par to esmu pateicīga un neliekuļojot saku – ir bijis vērts dzīvot un rakstīt.
