Pagājušo pirmdien, 4. jūlijā, uz dzimteni Sibīrijā devās latviešu folkloras kopa «Varavīksne» no Augšbebriem.
Pagājušo pirmdien, 4. jūlijā, uz dzimteni Sibīrijā devās latviešu folkloras kopa “Varavīksne” no Augšbebriem. Šogad apritēs tās 20. darbības gads. Augšbebrēnieši ar Cēsu, Valmieras un Ainažu vietvaras atbalstu 9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā koncertēja minētajās Vidzemes pilsētās un Rīgā.
Taigas pievārtes ciemā strādāju par latviešu valodas skolotāju 2002./2003. mācību gadā, bet Kurzemes Ozolainē – divus nākamos mācību gadus.
Gadsimtā, ko latvieši nodzīvojuši Sibīrijā, pasaulē plosījušās stipras vētras, te atdalot mūsu valstis, te savienojot un atkal izšķirot. Pēdējoreiz, šķiet, neizmērojamā attālumā – galvenokārt jau vēstures izpratnes dēļ.
Viens no maniem vectēviem par aktivitātēm aizsargos Latvijas brīvvalstī tika izsūtīts uz Sibīriju. Otru Latgalē iesauca Sarkanajā armijā. Savukārt abi vecākie vecāsmātes brāļi, divdesmitgadnieki, krita leģionā kaut kur pie Baltkrievijas robežas. Atsūtītos paziņojumus par bojā eju vecvectēvs bailēs no sarkanajiem sadedzināja. Viņu visu ir žēl, jo katram bija tiesības dzīvot. Tas bija tāds laiks, kad laikagrieži cilvēku likteņus samala kā gaļasmašīna. Ta gad atskatoties, kāds liekas gudrs – vajadzēja tā vai šitā darīt. Bet cik daudz var saprast, dzīvojot notikumu krustugunīs? Tāpēc vēl jo vairāk svarīgi samierināt visas puses. Patiesībai un taisnībai bieži mēdz būt daudzas sejas. Daļa patiesības ir katram. To arī mums Latvijā nevajadzētu aizmirst, iet pa ceļa vidu, nevis no viena grāvja mesties otrā.
Uzvaras svētkos, 9. maijā, Krievijā kāds latviešu valodas skolnieks Kurzemes Ozolainē man jautāja, kurā pusē karoja Latvija? Jautājums mani nemulsināja, jo vectēvi, kurus lielvalstis par ienaidniekiem padarīja, manī ir samierināti. Atbildēju, ka abās pusēs, jo juku laikos stiprākie neprasa, ko vājākais grib darīt. Bieži abpus frontei skanēja latviešu valoda. Brālis pret brāli, tēvs pret dēlu karoja, ļoti, ļoti smagi toreiz bija.
Attālinoties no toreizējiem notikumiem, emocijas noplok, un jaunā paaudze Krievijā arī meklē savu taisnību. Kādam jaunietim jautāja, vai atbalstītu Staļina pieminekļa celšanu viņa pilsētā? Atbildēja, ka prasītu vectēvam. Kā teiktu sirmais vīrs, tā domātu arī viņš. Daudzu Staļina represijās bojā gājušo zemnieku mazbērnu balsis kļūst skaļākas, un demokrātijas procesu Krievijā vairs neapturēt. Tikai jānomainās vēl vismaz vienai varas paaudzei. Jau tagad Krievijā ir vēsturnieki, kuriem pietiek spēka un pašcieņas uzņemties atbildību par iepriekšējām paaudzēm.
Kad Krievijas demokrātija kļūs stiprāka un sabiedrībā varēs pastāvēt vairāki viedokļi, tad Latvija nebūs kaimiņzemes ienaidnieks numur viens un latvietis nebūs sinonīms vārdam “fašists”.
Vidzemnieku ieguldītie tūkstoši latu atmaksāsies, kad sibīriešu amatierkopas un vietējās Taras rajona pašvaldības delegācijas atbrauks uz Latviju un savām acīm redzēs, vai patiešām krievus šeit uz ielām sit. Tad arī kāds Sibīrijas latvietis pārstās noliegt savu izcelsmi un uzzinās vairāk par Krievijas televīzijas ziņās propagandēto “taisnību”.
