Brunavas pagasta «Silakaktus» rīdziniece zobārste Ilma Ose raksturo ļoti īsi un ietilpīgi – šeit jūtamies kā Dieva ausī.
Brunavas pagasta “Silakaktus” rīdziniece zobārste Ilma Ose raksturo ļoti īsi un ietilpīgi – šeit jūtamies kā Dieva ausī.
Vēl viņa bilst: “Šķiet, dienas te ir garākas nekā pilsētā. Labprātīgi strādāju ceturtdienās 12 stundu, lai nedēļas nogali pavadītu laukos.” Ilmas vīrs uzņēmējs Pēteris Ščerbiņins papildina sacīto: “Varat iedomāties, kā tas ir – dzīvot Rīgā, Ķengaraga mikrorajonā, daudzstāvu nama pirmajā stāvā, un klausīties skaļās valodās…”
Uzņem enerģiju
Abi vasarnieki iekārtojušies pagalmā pie galdiņa, kam atrasta vieta zem ābeles. Pēteris teic: “Mūsu Djukam šeit arī ir īpašs stūrītis, taksis izvēlējies vietiņu pie puķēm un mēdz atlaisties saulītē. Suņa labsajūtu nevar neievērot.” Braucienus uz laukiem gaida ne tikai visas trīs ģimenes paaudzes. Rosīšanos un somu kravāšanu vienmēr pamana arī Djuks un satraukts sāk skraidīt. Kad rīdzinieku automašīna ir iegriezusies lauku ceļa galā, tad garspalvainais taksis jālaiž laukā, jo viņš vēlas izskrieties savā teritorijā, kas ir pietiekami plaša.
Daudz jaukumu piemīt šai vietai, un par tiem abi “Silakaktu” vasaras iemītnieki var tērzēt ilgi. Saimniece atzīstas: “Nav mums šeit ne radio, ne televizora. Man svarīgākais ir atgūt enerģiju, kas būs jānotur līdz pavasarim. Tad divas nedēļas dodamies uz Zviedriju slēpot. Lauki un šī slēpošana palīdz izturēt Rīgas nežēlīgo ikdienu.” Rīdzinieki īpaši priecājas, ka māja atrodas Mēmeles krastā. Ilma lēnīgi ar smaidu saka: “Pastumju vižņus uz malām un eju peldēties.”
Pēteris ievērojis, ka zvēriem tuvējā apkaimē ir savas tik stabili iestaigātas tekas, kuras nav mainījušās jau divus gadu desmitus, kopš ģimenei laimējās atrast šīs mājas. Kā atbraukuši pirmoreiz, tā sapratuši – te mēs vēlamies dzīvot vasarās.
Kļūst par iezemiešiem
Atmiņas un pārdomas raisās arī par vietējiem ļaudīm. Pēterim prātā tas brīdis, kad bijušais, nu jau mūžībā aizgājušais “Silakaktu” īpašnieks Aloizijs Līdaks strupi nosaucis mājas cenu, kas tam laikam nav bijusi augsta. Nekavējoties visi gādājuši naudu, jo tādas summas uzreiz nav bijis. Vecāki neesot žēlojuši pat Džeka Londona Kopotu rakstu krājumu, kas tolaik bijis liels deficīts.
Klausos abos rīdziniekos, un, šķiet, viņi jānosauc par vasarniekiem iezemiešiem. Abos izveidojusies piederības sajūta Budbergas pusei. Pēteris atzīst: “Mums veicies sastapties ar labiem cilvēkiem. Atminos, Alozis, tā parasti uzrunāja mājas iepriekšējo saimnieku, atbrauca, teikdams, ka atvedis ogas, ko bērniem panašķēties. Ar kārumiem bija pilna lielā vašbļoda… Kad tuvāk sapazinos ar vietējiem vīriem, kopā gājām medībās. Skumji, ka vairāki jau viņā saulē. Tagad ar Valentīnu Austrumu dodamies uz tām vietām, kur kādreiz lielākā pulciņā gaidījām zvērus.”
Ilma ir izlasījusi grāmatu “Ar trīs vārdiem”, kas sniedz ieskatu Brunavas pagasta vēsturē. “Es ievēroju, cik gaišs skatiens ir daudziem fotoattēlos redzamajiem cilvēkiem. Bija tik interesanti ieskatīties pagātnē,” teic rīdziniece.
Reizēm kļūst bezspēcīgi
“Silakakti” ļauj no apkārtnes norobežoties, taču Pēteris nespēj noklusēt tās pārestības, kas, viņaprāt, tiek nodarītas dabai. Kādreizējā karjerā netālu no viņu mājām regulāri tiek atvesti un izgāzti lielizmēra atkritumi. Vēl satrauc Mēmeles piesārņojums. No upes labā krasta, kur atrodas Skaistkalnes Mēmeles ciemata daudzdzīvokļu mājas, ieplūst neattīrīti kanalizācijas ūdeņi, par ko vasarnieki ir paziņojuši vides sargiem. Diemžēl tikpat kā neiespējami cerēt uz labām pārmaiņām.
Kaut arī rīdzinieki laukos pamana negācijas, vairāk viņi ļaujas romantiskai noskaņai. Ilma teic: “Cik spoža vakarvakarā bija čigānu saule!” Saprotams, runa ir par pilnmēnesi. Pēteris papildina: “Reizēm kāds buks vai kaza nostājas mežmalā un mierīgi veras apkārt.” “Silakaktu” saimnieki ir sadraudzējušies ar tuvākajiem kaimiņiem – Meikšānu ģimeni. Astrīda, raksturojot ilgo pazīšanos, atzīst: “Neesmu viņos vīlusies.” Viņai prātā kāda epizode no Līgosvētkiem. Vīrs Jānis tikko atgriezies no slimnīcas, un nekādas lielās svinības nav bijušas padomā. Pēteris, protams, ieradies un pasniedzis papardes lapas galotnīti. Šādu žestu, šķiet, var atļauties cilvēki, kuri saprotas arī bez vārdiem.
