Izklāstīšu Latvijas vēstures pārvērtības pēc manas ģimenes piedzīvotā, pēc sava redzējuma un uzskata. Bija taču tā, ka latvieši ar krieviem sadzīvoja labi. Dienēja cara armijā, Pēteris Pirmais un Ļeņins apciemoja Latviju, pēdējais labi izteicās par latviešu strēlniekiem.Okupāciju gūstāGāja gadi, un daudz kas mainījās. Pēc okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Latvija tiek iekļauta PSRS sastāvā, Latvijas armija likvidēta. Rūpnīcas, dabas resursi pāriet valsts īpašumā. Zemi atņem lielsaimniekiem un piešķir bezzemniekiem, nelielām jaunsaimniecībām. Ar to nodarbojas zemes ierīcības komiteja, kurā, no sava tēva ietekmēts, cītīgi darbojas mans tēvs, abi pārliecināti sociālisti.1941. gada 22. jūnijā vācu armija iebrūk PSRS. Sākas otra okupācija. Visu atsavināto – mājas, zemi – atdod bijušajiem īpašniekiem. Var nokārtot rēķinus ar zemes reformatoriem, arī ar manu tēvu. Pēc vectēva stāstītā, tēvu paņēma no lauka, ieveda dūksnājā, nošāva un turpat ieraka. Pienāk 1945. gada 9. maijs un Vācijas bezierunu kapitulācija. Esam atkal PSRS sastāvā. Manu tēvu ar mūziku un padomju aktīvistu runām pārapbedī kapos. Latvieši šāva, krievu okupanti apbedīja.Kārtējo reizi tiek atņemti īpašumi, sākas kopsaimniecību dibināšana. Grūti laiki. Viss izpostīts, jāsāk atjaunot. Tiek izsūtīti saimnieki (kulaki), arī bandīti, šāvēji, dažādi padomju varai nevēlami elementi. Liela daļa nevainīgu ģimeņu.Simpātiju nedrīkst būtDeviņu gadu vecumā sāku iet skolā. No 4. klases kolhozā vācām kartupeļus, pavasarī stādījām kukurūzu kvadrātligzdās. Pa svētdienām varēja mežniecībā piepelnīties, ziemā lasot egļu un priežu čiekurus, pavasarī – bērzu pumpurus. Patīkami atcerēties. 1953. gada marts. Pamazām atgriežas izsūtītie, arī tie, kuriem būtu vēl jāpastrādā Lielās dzimtenes labā.Strādāju dažādus darbus. Uz ilgāku laiku aizbraucu no Latvijas. Kad pārrados brīvajā Latvijā, dzīvoklī, ko padomes piešķīra, dzīvoja cita ģimene. Tā nu klaiņoju.Bauskā, piemiņas vietā represētajiem, noklausījos runas. Ne visai labi par šodienu izteicās kāds no represētajiem. Nobeigumā visi dziedāja: «Še ir mana tēvu zeme…» Man pret šādu tēvu zemi nekādas simpātijas nedrīkst būt. Nodokļi, sodi, bezpajumtnieki. Naktstauriņiem arī jāmaksā nodokļi. Ko tik neizdomā! Kaķēnus nedrīkst slīcināt, bet govs jāpakar aiz pakaļkājām, un pirms nobeigšanas jānoskaita «tēvreize» viņai saprotamā valodā. Rodas jaunas darba vietas novērotājiem. Nosacītā brīvībaNesaprotami, kā dāma televīzijā izteicās: «Likums jau nav galvenais.» Brīvība ir, un likums nav galvenais! Var nodarboties ar korupciju, kas faktiski ir tīrā laupīšana. Tikai par korupciju nesoda, vēl izmaksā kompensāciju. Kāds deputāts teica, ka, sociālismā dzīvojot, tāds murgs vien bijis. Jā, bija daudz stulbību, un tomēr es labprāt dzīvotu murgainajā sociālismā. Tur tāda rijīga mantas kārība kā tagad nevarēja būt. Skaidri redzams, kā tautas vadoņi tur cilvēkus pazemībā, pakļautībā. Kāds vadonis bija četrreiz premjerministrs. Nezin kurā reizē teica: «Es atgriezos, lai strādātu.» Nu un? Kad labi pastrādāts, noliek mandātu. Tā nu ir tāda ākstīšanās, ne jau valsts vadīšana.Un kā ar to brīvību? Ja jau savā zemē leģionāri nevar brīvi nolikt ziedus un pieminēt savus cīņu biedrus, ir jāsasauc gandrīz vai visa Latvijas policija, kas tā par brīvību! Abrene tiek atdota, Latvija izpārdota, ielu nosaukumi parādās divās valodās. Latvieši tomēr ir nevarīgi, bezspēcīgi, no cittautiešiem ietekmējami. Nedomāju, ka 9. maijā, atzīmējot uzvaras dienu, šiem uzvarētājiem tāda apsardze būs vajadzīga. Uzvedīsies viņi pēc saviem ieskatiem.Pēc visa spriežot, es nekādi nevaru dziedāt: «Še ir mana tēvu zeme…», bet gan «Volga, Volga, matj rodnaja…» Man kabatā ir okupanta pase.
