Luksemburga 30. jūnijā beigs pildīt Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumus un savas pilnvaras tālāk nodos Lielbritānijas prezidentūrai.
Luksemburga 30. jūnijā beigs pildīt Eiropas Savienības (ES) prezidējošās valsts pienākumus un savas pilnvaras tālāk nodos Lielbritānijas prezidentūrai.
Eiropas Parlamenta (EP) deputāti 22. jūnijā plenārsēdē diskutēja par Luksemburgas prezidentūras laikā paveikto. Šo apspriežu aculiecinieki bija Latvijas rajonu laikrakstu žurnālisti, arī šīs publikācijas autore no “Bauskas Dzīves”.
Skaidro piedāvāto kompromisu
Luksemburgas premjerministra Žana Kloda Junkera uzstāšanās laiks ievērojami bija veltīts skaidrojumam, kāpēc dalībvalstīm neizdevās panākt vienošanos par ES daudzgadu finansējumu (tas Latvijai ir īpaši nozīmīgs). Viņš runāja arī par dalībvalstu lēmumu atlikt Konstitucionālā līguma ratifikāciju. Skaidrojot Eiropadomes sanāksmes rezultātus attiecībā uz ES budžetu 2007. – 2013. gadam, Ž. K. Junkers uzsvēra, ka Luksemburga darīja visu iespējamo, lai panāktu saprātīgu vienošanos sarunās, kas 16. un 17. jūnijā ilga 65 stundas.
Luksemburgas premjerministrs deputātiem skaidroja prezidentūras piedāvāto kompromisu: budžeta atlaidi Lielbritānijai (4,6 miljardu eiro gadā) finansētu tikai 15 vecās ES dalībvalstis, bet Apvienotā Karaliste līdzfinansētu “kohēziju” — politikas, kas paredzētas, lai 10 jaunās dalībvalstis ekonomiskajā attīstībā panāktu pārējo ES. Jaunās dalībvalstis, pēc Ž. K. Junkera domām, “sevi parādīja patiešām apbrīnojamā veidā”, sniedzot konstruktīvus priekšlikumus. Runājot par savu skatījumu uz Eiropas nākotni, Ž. K. Junkers uzsvēra: “Ja Eiropa nebūs politiska, tā izjuks.”
Francijas un Vācijas motors sabojājies
Uzstājoties Eiropas sociāldemokrātu grupas vārdā, Martins Šulcs (Vācija) norādīja, ka Eiropadomes lēmumi nozīmēja “sakāvi” visai Eiropai, bet tā nebija prezidentūras sakāve. Viņš atklāja, ka Eiropa pārdzīvo krīzi, taču iezīmēja, ka tie ir Eiropas valstu vadītāji, kas atrodas krīzes situācijā.
Savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas pārstāvis Grehems R. Vatsons (Lielbritānija) norādīja, ka agrāk ES vadīja Francijas un Vācijas motors un tagad tas ir sabojājies. “ES ir jāsaprot, ka vairs nav jāsamierina naidīgas valstis un jānodrošinās ar pārtiku,” aicināja G. R. Vatsons.
“Pacienti nošāvuši ārstu”
Guntars Krasts, kurš no Latvijas Eiroparlamentā pārstāv Nāciju Eiropas grupu, atzina, ka atbildība jāuzņemas politiķiem, kas ES panākumus ikreiz vēlas piedēvēt sev, bet neveiksmes noveļ uz Eiropas Savienības pleciem. Viņš uzskata, ka ES kā ekonomiska vai politiska savienība būtībā ir vienas monētas divas puses. Lai saprastu Eiropas integrāciju, iedzīvotājiem jānodrošina atbilstoši sociālekonomiski nosacījumi.
Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas pārstāvis Rihards Pīks norāda – cilvēki nesaprot, ka izvirzījušies jauni globāli izaicinājumi. Tāpēc viņš uzskata – “vajadzīgas jaunas zāles, kas ir jaunais Konstitucionālais līgums”. Francijas un Nīderlandes situāciju, kad abās valstīs tauta nobalsoja pret Konstitūciju, R. Pīks raksturoja kā iekšpolitisku minēto valstu krīzi, nevis sabiedrības neuzticību Eiropas Savienībai. R. Pīks domā, ka šajā gadījumā “pacienti ir nošāvuši ārstu”, jo Konstitūcija bijā tā, kura varēja glābt radušos situāciju.
Plaisa starp politisko eliti un tautu
EP deputāts Roberts Zīle uzskata, ka “nē” Konstitūcijai divās nozīmīgās ES valstīs bija likumsakarīgs un paredzams iznākums. Pēc R. Zīles domām, vairāk nekā nesaprotams bija Latvijas parlamenta balsojums par Konstitūciju pēc diviem “nē”, skaidri apzinoties, ka šo tekstu šādā redakcijā nebūs iespējams pieņemt. R. Zīle uzskata, ka Saeimas lēmumam nebija ne juridiska, ne jo vairāk – politiska pamata. “No demokrātijas viedokļa jebkura Konstitūcijas ratifikācija parlamentā pēc tam, kad tā noraidīta divās tautas balsošanās, faktiski ir plaisas padziļināšana starp politisko eliti un tautu. Skumji, ka Latvijas Saeima domā par politiskiem reveransiem vecās Eiropas politiskajai elitei,” norāda R. Zīle.
Budžets – svarīgs ES perspektīvai
Latvijai vissāpīgākais jautājums ir finanšu perspektīva nākamajiem gadiem. Pašlaik sarunas par ES budžetu ir atstumtas malā un ir daudz neskaidrību par iespējamo nākotnes pavērsienu. EP deputāts Valdis Dombrovskis uzskata, ka ES rīcībspēja ir atkritusi 1996. gada līmenī un Eiropa ir ļoti tālu no 2000. gadā Lisabonā izvirzītā mērķa kļūt par pasaules konkurētspējīgāko ekonomiku. Viņaprāt, ir pēdējais laiks sākt skatīties īstenībai acīs – budžetu nedrīkst nošķirt no debatēm par Eiropas nākotni.
V. Dombrovskis uzsver, ka tuvākā pusgada laikā, kad prezidējošā valsts būs Lielbritānija, progresa nebūs. 2006. gada sākumā savu prezidentūras laiku sāks Austrija. Deputāts paredz, ka tad varētu kaut kas mainīties. V. Dombrovskis arī iezīmē, ka 2006. gads ir pēdējais termiņš, kad vajadzētu būt skaidrībai par budžetu, jo šajā laikā Latvijai būtu jāsāk sagatavošanās process ES fondu apgūšanai.
Savukārt Rihards Pīks norāda, ka strīds notiek valstu vidū un tas turpināsies ilgi. Viņaprāt, lai risinātu nākotnes uzdevumus, jāņem vērā demogrāfiskā situācija un fakts, ka iedzīvotāju skaits ES sarūk: “Ja paliekam mazāk, katram cilvēkam jābūt kvalitatīvākam, un mums jāinvestē iedzīvotāju nākotnē, izglītībā.”
