«Penelope un Diks» Dailes teātrī ir izrāde, uz kuru biļetes visu laiku ir pārdotas. Tās laikā skatītāji zālē gan sirsnīgi smejas, gan novaidas, gan aplaudē.
“Penelope un Diks” Dailes teātrī ir izrāde, uz kuru biļetes visu laiku ir pārdotas. Tās laikā skatītāji zālē gan sirsnīgi smejas, gan novaidas, gan aplaudē.
Ar eleganci
Ne uz ko tādu 1904. gadā uzrakstītā Somerseta Moema salonluga “Penelope” nevarētu cerēt. Taču režisors Dž. Dž. Džilindžers ikdienas nodeldēto sižetu par vīra neuzticību sievai pasniedz ar savdabīgu eleganci. Tā tiešām piedien S. Moemam, kura luga savulaik palīdzēja Jānim Streičam radīt par leģendu kļuvušo filmu “Teātris”. Arī tajā galvenajā lomā bija krāšņa sieviete, bet vīrieši ap viņu – mēreni naivi, lai neteiktu stulbi un vienveidīgi.
Līdzīgi tipāži ir arī izrādē “Penelope un Diks”, taču režisors palīdzējis stāstam par krāpnieku vīru un pievilto sievu atbrīvoties no sižeta plakanības.
Izrāde ir teātris šī vārda labākajā izpratnē, jo katra aina ir krāsaina, pārsteidz ar kaut ko negaidītu. Aktieru kustības ir plastiskas kā baletā, labi saskaņotas kā aerobikas treniņā. Ne mazums mēģinājumos lugas varoņiem likusi svīst kustību konsultante Ilona Petrika.
Pikantie, izmeklētie tērpi atgādina modernu modes šovu (tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa). Netraucē pat izģērbšanās ainas, jo Rēzijas Kalniņas un Laura Subatnieka augumi ir trenēti, kopti un apskaužami skaisti. Šajā izrādē bez vārdiem runā mīmika, mūzika, kustības, krāsu pretstati. Tie pauž ilgas pēc īstām jūtām.
Kombinēti elementi
Minimālisma stilā iekārtotajā izrādes darbības vidē labi sakombinēti vairāki mūsdienas iezīmējoši elementi. Tā ir sportiska vecmāmiņa (Marina Janaus), kura min trenažieri, vienlaikus klausoties “Eminem” mūziku vai dzīvojot līdzi seriāla “Hameleonu rotaļas” varoņu elsām. Penelopes papucis ir matemātikas profesors, un viņš izskaitļo samērā saprātīgus padomus, kā meitai pārmācīt krāpnieku vīru. Diemžēl ieteikumi ne pie kā laba nenoved. Šajā vietā laiks ierasties Penelopes māmiņai (Indra Briķe) un iesaukties “Aleluja!”. Viņa saistījusies ar vārdā nenosauktu sektu, un pārējais, arī meitas pārdzīvojumi, šai sievietei maz rūp.
Toties abiem lugas jaunākajiem vīriešiem – Penelopes brālim (Pēteris Gaudiņš) un vīram (Lauris Subatnieks) – prāts aizņemts ar interesi par sievietēm un prieku, ko viņas var sniegt. Sieva ir īpašums, bet sieviete ārpus laulības – piedzīvojums. apmēram tā Diks uztver dzīvi līdz brīdim, kad apjēdz – mājas “kaķenīte” Penelope sāk darboties ārpus ierastā scenārija. Viņas pieļāvība un atzīšanās, ka par vīra ārpuslaulības aizraušanos zina, laupa pārkāpumam garšu. Fakts, ka nav jāslēpjas, maina misis Fērgusones un Dika romāna jēgu, jo tikai aizliegtais auglis ir salds.
Sulīga pārtapšana
Penelopes pārtapšana no vīra nodevības sagrautas būtnes par pašpārliecinātu, valdzinošu sievieti ir ārkārtīgi sulīga, patiesa un pārliecinoša. Arī Diks saprot savu alošanos, novēršoties no sievas, bet pauž to pārāk kaislīgi.
Pretēji S. Moema lugas izlīdzinoši laimīgajām beigām, režisors Dž. Dž. Džilindžers izrādi beidz tā, ka humora un satīras apžilbinātajiem skatītājiem nākas šausmu nojausmā aizturēt elpu. Bet tas nu ir jāredz savām acīm.
