Bērnības atmiņu uzplaiksnījumi ir kā dzirkstelītes. Tās pēkšņi iemirdzas un pazūd. Atmiņu ainās staro gaisma un bērnišķīgs prieks. Jo vairāk gadu šajā pasaulē nodzīvots, jo saulainākas tās top. Seniori, ar kuriem «Bauskas Dzīve» sarunājās Vecumnieku novada pansionātā «Atvasara», atcerējās savas Lieldienu izjūtas, kas piedzīvotas pirms 80 vai 70 gadiem. Mūsu tikšanās divām vecākajām dalībniecēm ir 90, bet jaunākajam – Vitautam Baltadonim – 81 gads.
Draugi un domubiedri
Vitauts ir sadraudzējies ar Martu Artemjevu. Viņi dienas pavada interesantās sarunās, viens otram skaļi lasa priekšā laikrakstu «Bauskas Dzīve», apspriež jaunākos notikumus. Reizēm viņi sēž pie loga un klusēdami noraugās rāmajā ainavā, ko atmodina dzērvju un zosu sasaukšanās.
Tieši tādā brīdī ar Martu un Vitautu mūs iepazīstina pansionāta vadītāja Zaiga Švāģere. Palodze slīgst ziedos, jo 24. martā bija Martas 90. dzimšanas diena. Sieviete maigi pieskaras tulpju vārajām galviņām un saka: «Cik žēl, ka pavasara puķēm ir tik īss mūžs!»
Bērnības atmiņās Marta atgriežas dzimtajās mājās Jēkabpils apriņķa Elkšņu pagastā: «Lieldienās mums, četriem bērniem, vislielāko prieku sagādāja šūpoles. Tāpat raudzījāmies, lai vistiņas sadēj daudz olu, ko krāsojām un cēlām galdā. Pēc Otrā pasaules kara Lieldienas svinējām paslepus tikai ģimenē un bez jautrām izdarībām. Biju vecākā meita, mans darba mūžs sākās pusaudža gados, kad sāku iet ganos, strādāju mežā, vecāku saimniecībā. Manā bērnībā bija ļoti daudz darba un maz svētku. Vēlāk Elkšņos biju bibliotekāre, vadīju tautas namu, kolhozā strādāju par brigadiera palīdzi, uzskaitvedi, kasieri. Uz Vecumniekiem pārcēlos 1956. gadā pēc laulībām.»
Pansionātā Marta jūtas ļoti labi. Ar draugu un domubiedru Vitautu viņa var runāt par visu. Vitauts ir uzmanīgs un saprotošs klausītājs. Viens pret otru viņi izturas ar lielu cieņu.
Vitauta Baltadoņa bērnību aptumšoja ģimenes nedienas. Viņš ir dzimis Biržos Lietuvā. Agrā bērnībā kļuvis par bāreni un audzis bērnunamā. Vitauta atmiņās nav nevienas epizodes par svētku svinēšanu, toties tagad viņš ar nepacietību gaida Lieldienas. «Pagātni atcerēties man negribas. Kopš astoņu gadu vecuma, kad tiku salīgts par ganu puiku Vallē, dzīvoju Vecumnieku novadā. Man ļoti patīk Lieldienu dievkalpojumi pansionātā, ko vada luterāņu mācītājs Juris Morics, gatavošanās svētkiem, kopīgās pusdienas ar garšīgiem ēdieniem, izrotātās telpas,» stāsta Vitauts.
Kristus ir augšāmcēlies
Helēna Miezīte (83 gadi) pansionātā dzīvo jau 11 gadu. Viņa ir stalta un ņipra, vienīgi locītavu kaites neļauj kustēties tik ātri, kā gribētos.
Helēna atminas: «Esmu dzimusi Minskas apgabalā Baltkrievijā. Mūsu ģimene bija pareizticīgie. Lieldienu priekšvakarā vecāki brauca ar zirgu vai citreiz gāja kājām uz baznīcu, kas bija piecu kilometru attālumā. Dievnamā viņi palika līdz rītam. Tāda ir pareizticīgo tradīcija. Kad Lieldienu rītā vecāki pārradās mājās, mūs pamodināja sauciens: «Hristos voskres!» (Kristus ir augšāmcēlies!) Mēs atbildējām: «Vo istinu voskres!» (Patiesi augšāmcēlies!) Svētku dienās mēs, ciema meitenes un puikas, pulcējāmies bariņos, iegriezāmies kaimiņu mājās, baudījām gardus cienastus.»
H. Miezīte 1950. gadā apprecējās un sāka dzīvot Bārbelē. Tas nekas, ka tuvumā nav neviena pareizticīgo dievnama, viņa apmeklē-
jot luterāņu dievkalpojumus. «Pēc Lieldienu liturģijas pansionātā mani allaž pārņem liels miers,» atklāj Helēna.
Klusās nedēļas mācība
Elzai Ērglei (84 gadi), mazai esot, nomira mamma. Ikdiena bija skarba, nekādi svētki ģimenē netika svinēti. Nebija ne olu krāsošanas, ne šūpošanās, ne Lieldienu rīta dievkalpojuma. Elza ir kristīta un iesvētīta Vecumnieku luterāņu baznīcā. Dzīvodama Vallē, viņa šad tad brauca uz dievkalpojumiem. «Atvasarā» sieviete uzturas tikai divus mēnešus un raizējas, vai spēs pielāgoties dzīvei senioru kopienā. Ilggadējās pansionāta iedzīvotājas jaunpienācēju uzmundrina, stāsta par svētku tradīcijām, koncertiem, virtuves un dārza darbiem, kuros piedalās visi, kam netraucē slimība vai spēku izsīkums.
Zentas Kļaviņas (90 gadi) ģimenē kristīgās Lieldienas nesvinēja, bet ievēroja latviešu senās tradīcijas. Viņas bērnība pagāja dzimtajās mājās Ķegumā, no kurām saimnieki bija spiesti šķirties jau Zentas bērnībā. Viņa atceras: «Mūsu īpašumā 15 hektāru platībā atklāja grants iegulas, kas bija vajadzīgas Ķeguma jaunās spēkstacijas ūdenstilpes betonēšanai. Mums palika vien daži hektāri, kuros nekādu saimniekošanu izvērst nevarēja. Tāpēc pārcēlāmies uz Vecumniekiem, kur tēvs nopirka nelielu mājiņu.»
Milda Sloskāne (89 gadi) strikti ievēro Klusās nedēļas ierobežojumus. Bērnībā vecāki pirms Lieldienām viņai neļāva draiskoties un skaļi uzvesties. Tas kļuva par Klusās nedēļas standartu uz mūžu. Mildas atmiņas par Lieldienām ir priecīgas un notikumiem bagātas. Ģimenes braucieni uz Vecumnieku luterāņu baznīcu, pīrāgu smarža, ciemiņu pilna māja. Olu ripināšanā un citās svētku izdarībās vienmēr piedalījās arī vecāki. Goddevīga attieksme pret ticību, kopības izjūta ar citiem cilvēkiem un dabas atmoda ir Mildas Sloskānes Lieldienu stāsta galvenais saturs.
Dieva spēks un griba
Ar pensionēto agronomi Āriju Nagobadi (85 gadi), kura darbojusies arī zinātnē, «Bauskas Dzīve» pansionātā iepazinās pirms septiņiem gadiem. Toreiz daudz runājām par kokiem, pansionāta augļu dārza kopšanu, arī par grāmatām, bez kurām sievietes ikdiena savulaik nebija iedomājama. Lieldienu gaidās Ārija neaizmirst pavasara svarīgākos darbus. Nupat ir īstais laiks ābelēm veidot vainagu. Jau vairākus gadus agronome konsultē strādniekus, kā tas pareizi darāms. Šoziem viņa ir mazliet savārgusi un uztraucas, ka dienas nevar pavadīt ābeļdārzā.
Nagobadu dzimta nāk no Tilžas Ziemeļlatgalē, bet skolas gadi Ārijai aizritēja Turaidā. Pēc 1940. gada okupācijas ģimene bija spiesta atstāt labi iekopto saimniecību Tilžā un sākt dzīvi citur.
Ārija secina: «Par Lieldienām man ir maza bērna atmiņas, padomju laikā šie svētki bija aizliegti. Mani vecāki godāja latviešu senās tradīcijas un rituālus. Maziem bērniem olu krāsošana un meklēšana ir satraucošs piedzīvojums. Jēzus Kristus stāsts mūsu ģimenē netika iztirzāts. Tāpēc bērnībā es neprātoju, kas ir augšāmcelšanās, kā un kāpēc tā notika. Tagad uzskatu, ka visu manu dzīvi ir vadījis augstāks spēks, un tas ir Dievs, nevis kosmiskā enerģija. Tas, ka dzīvoju pansionātā, arī nav nejaušība, bet Dieva griba.»
Pansionāta dārzā Ārija allaž atrod darbiņus, kas rada prieku pašai un citiem. Viņa neskatās televīzijas seriālus, atzīstot tikai ziņu raidījumus. Bet grāmatas? Sieviete spriež: «Sākot dzīvot pansionātā, domāju, ka ļoti daudz lasīšu. Dīvaini, bet šī vēlme man ir zudusi.
Savu bibliotēku izdāļāju luterāņu draudzei un skolotājām. Sev atstāju vien dažas grāmatas, bez kurām nevaru iztikt. Tā ir Luī Pastēra, Pjēra un Marijas Kirī biogrāfija un grāmatas par Krišjāni Baronu.»
