Jāņu diena senāk tika dēvēta arī par Zāļu dienu. Par šo svētku izcelsmi pētnieku domas nedalās – tie nāk no pagānisma laikiem, līdzīgas tradīcijas ir arī citām mūsu kaimiņu tautām.
Jāņu diena senāk tika dēvēta arī par Zāļu dienu. Par šo svētku izcelsmi pētnieku domas nedalās – tie nāk no pagānisma laikiem, līdzīgas tradīcijas ir arī citām mūsu kaimiņu tautām.
Lai gan vairāki pētnieki Jāņa vārdu ir saistījuši ar kristīgās baznīcas ietekmi, tomēr senākās tautasdziesmas norāda uz Jāni kā vienu no daudzām senlatviešu dievībām:
“Jānītim trīs meitiņas,
Visas trīs saderētas:
Viena Dieva dēliņam,
Otra rīta Auseklim,
Tā trešā, pastarīte,
Saules dēlam Ziedonim.”
Jāņa māte un sieva
Mītiskajam Jānim tuvinieki bija ne mazāk mistificēti. Jāņa māte folklorā saukta gan par “kuplu liepu”, gan “baltu peli”, gan “glodenīti” vai pat “melnu odzi”:
“Melna odze iztecēja
No nāburgu istabiņas;
Tā nebija melna odze,
Tā bij pati Jāņu māte.”
Daudzās tautasdziesmās Jāņa sieva personificēta ar sauli, jo pazūd Jāņu vakarā, bet no rīta tā atrodas. Citviet saule tiek saistīta ar Jāņa sievas saktu:
“Jāņa sievai liela sakta
Izgaist Jāņu vakarā;
Noriet saule meklējot,
Uzlec saule atrodot.”
Pārlūko lopus un laukus
Gada garākā diena senajiem zemkopjiem nozīmēja, ka pavasara darbiem jābūt pabeigtiem un jāpāriet pie vasaras darbiem. Līgodiena bija kā zemkopības un lopkopības svētki, tāpēc Jānītis pārlūkoja laukus. Senlatviešu izpratnē šajos auglības svētkos uzdarbojās arī burvji, raganas un visādi skauģi, kas grib kaitēt krietniem ļaudīm. Tālab Jāņu naktī vajadzēja īpaši pieskatīt savas govis:
“Slēdz, māmiņa, govju dārzu
Deviņām atslēgām:
Jāņu nakti raganiņas
Pulcēties pulcējās.”
Raganas un citus nešķīsteņus varēja atvairīt, ja laidaru pušķoja ar pīlādžu zariem, kaisīja ar nātrēm vai dadžiem:
“Met, Jānīti, asu dadzi
Manā lopu laidarā,
Lai tie buri, raganiņas
Uz tā dadža nodurās.”
Līdzīgi sargāja arī tīrumus, tur iespraužot iepriekš minētos augus. Varēja arī izlīdzēties ar Jāņa palīdzību:
“Ņem, Jānīti, melnu zirgu,
Apjāj manus tīrumiņus,
Lai burītis nenobūra,
Lai skauģītis nenoskauda.”
Bieži min zilu krāsu
Interesanti, ka saistībā ar Līgosvētkiem bieži pieminēta zila krāsa – “zied zemīte zilis ziedis”. Bieži vien Jānim piedēvēti “zili svārki”. pats gaviļnieks arī izpelnījies interesantus epitetus:
“Jānīts sēd kalniņā,
Jāņu zāle rociņā;
Tu, Jānīti, zilzobīti,
Nāc manā sētiņā” vai arī
“Līgo, Jānīti,
Zilgalvīti:
Zila tava galviņa
Kā rudzu puķīte.”
Lai gan “visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā”, dažos Latvijas novados par īsteno jāņuzāli sauc nārbuļus (zilgalvīšus, jāņeglītes). Arī citu krāsu ziedi nav smādēti, ja tie plūkti īstā laikā – Līgovakarā, citudien lasītiem augiem nepiemītot maģisks spēks.
Mītiskais papardes zieds gan nevienā tautasdziesmā nav attēlots zils, tas ir vai nu zeltītiem, vai sidrabiņa ziediņiem.
Gulēt vai negulēt šo nakti?
Daudz diskutēts par to, vai Jāņu naktī, kā jau auglības svētkos, senie latvieši nodevušies brīvajai mīlestībai. Daži pētnieki domā, ka jāņuzāle un papardes zieds simbolizē fallu – senu auglības simbolu. Viens no pirmajiem latviešu mitoloģijas pētniekiem, profesors Pēteris Šmits, balstoties uz valodniecību, skaidroja, ka vārds “līgot” ir radniecīgs lietuviešu “lingoti”, bet sanskritā “linggam”, kas nozīmējot fallu. Viņš norādīja arī uz pretrunām mūsu tautasdziesmās. Izplatītais motīvs “Jauni puiši, jaunas meitas,/Jāņu nakti neguļat” liecinot par seksuālo atturību. Daudzās tautasdziesmās arī teikts, kāpēc nevar gulēt Jāņu nakti:
“Ja gulēsat Jāņu nakti,
Tad ne labu sagulēsat,
Tad uztaisīs cilvēcīnu
No ozola dēlīšiem,
Ar skangalu kājīnām.”
Protams, ir atrodamas dainas, kas atklāj pretējo:
“Visu gadu nedabūju,
Ko dabūju Jāņu nakti:
Dabūj’ sieru, dabūj’ alu,
Dabūj’ puisi klāt gulēt.”
Katrā gadījumā Līgosvētkos bija gaidāmi arī nopietni precinieki. Daudzi jaunieši tad arī saderinājās:
“Man sajāja precinieki
Pašā Jāņu vakarā;
Verat vārtus, tēvs, māmiņa,
Laižat iekšā drasētājus!” vai arī
“Gāju, gāju visu nakti,
Jāņu zāli meklēdams;
Jāņu zāli neatradu,
Atrod’ sevim līgaviņu.”
