80 gadu jubileju svin skaistkalniete Jozefīna Līdaka.
Visu mūžu dzīvojusi, mācījusies un strādājusi Skaistkalnē, Jozefīna pārzina katru pagasta nostūri. Viņa ar līdzīgi domājošiem ļaudīm darījusi daudz, lai Skaistkalne būtu labāka un skaistāka, bet pašlaik jubilāre no jauna mācās dzīvot.
Vārds kā francūzietei
Jozefīna ir cīnītāja. Dzimusi astoņu bērnu ģimenē. Pārdzīvojumi vēlušies aumaļām, bet viņa nav zaudējusi gribasspēku un allaž pratusi atkal nostāties uz kājām. No lielā brāļu un māsu pulka palikuši četri.
Jubilāre turpina domāt pozitīvi arī pēc nesen pārciestās operācijas, kad daļēji kustības spējas zaudējusi labā roka, bet viņai tas nav šķērslis. «Protams, ir grūtāk izdarīt dažādus mājas darbus, bet, kā es smejos, – mācos dzīvot no jauna,» apliecina Jozefīna. Viņa ir kaislīga vēstuļu rakstītāja. Sarakstās ar draudzenēm, pirms operācijas darījušas to regulāri. «Tagad mācos rakstīt ar kreiso roku. Sanāk jau pabriesmīgi,» smaidot noteic skaistkalniete. Kad rakstīts ar labo roku, vēstules garums pārsniedzis vairākas lappuses, līdz pat desmit, bet tagad ejot lēnāk.
Draudzenes viņai esot lieliskas, lai uzlabotu Jozefīnas omu, ir gatavas labestīgiem meliem. «Kad pirms 30 gadiem gulēju teju uz nāves gultas, pie manis ciemos ienāca draudzene un teica, cik es lieliski izskatoties, un viss būs labi. Kad atveseļojos, viņa atzinās, ka patiesībā licies – es neizķepurošos, bet prāts to nav spējis pieņemt, un ticība darījusi savu,» stāsta jubilāre.
Viņai ir interesants vārds, pie kura tikusi savdabīgā veidā. Skaistkalnes klosterī dzīvojuši mūki. Pie viņiem mācīt valodas regulāri braukusi skolotāja no Francijas. Viņa pamanījusi Jozefīnas māti, kura bija gaidībās, un jautājusi, vai varot būt gaidāmā bērna krustmāte. Bijis viens nosacījums – ja piedzims meitene, tad jāsauc par Jo-zefīnu. Piedāvājums bijis neierasts, pat dīvains. Pēc pārdomām māte piekritusi. Tā arī noticis. Kā vēlāk uzzināts, francūziete pati bijusi Jozefīna. «Viņa pēc kara pazuda. Patlaban daru visu iespējamo, lai uzzinātu, kā viņai dzīvē klājies, kādos apstākļos viņa aizgājusi mūžībā, taču līdz šim bez rezultātiem,» meklējumus atklāj skaistkalniete.
Ar pistoli zem spilvena
Jubilāre visu mūžu pavadījusi Skaistkalnē, kas tagad ir Vecumnieku novadā. Tur mācījusies un strādājusi. Izņēmums tikai pieci gadi, kad mācījusies Rīgā, tagadējā Vācu ģimnāzijā. Jozefīnai darba pieredze bijusi vairāk nekā 40 gadu. «Es biju sekretāre toreizējā Skaistkalnes ciema padomē. Darbs man ļoti patika, tikai tas man sagādājis ne mazums rūgtuma, ar ko jāsadzīvo vēl šodien,» teic jubilāre. Viņa atklāj, ka ir šķīrusies: «Darbs darīja savu. Nožēloju, ka tik daudz uzmanības veltīju darbam, mazāk ģimenei.» Nedienas ar roku radušās, strādājot ar rakstāmmašīnu. Rokas sāpējušas gadus trīsdesmit, līdz problēma bijusi jārisina ar operācijas palīdzību.
Jozefīna atminas visus savus priekšniekus. Viens no tiem bijis čekists. «Viņš gulēja ar pistoli zem spilvena, iespējams, nesa to arī uz darbu,» atmiņās kavējas Jozefīna. Viņa neilgi arī pati strādājusi par Skaistkalnes ciema padomes vadītāju.
Vēl tagad jubilāre palīdzību vietējiem cilvēkiem neatsaka. «Kāds jautā par zemi, kāds meklē savas dzimtas priekšgājējus, cits radinieku kapa vietas. Ja ko zināšu, tad atbildi neslēpšu,» teic jubilāre.
Atklāta uzskatos
Jubilārei ir divi bērni – dēls Māris un meita Anda –, četri mazbērni un divi mazmazbērni. Viņai ļoti patīkot sēņot un kopt puķu dobes. Savulaik bijusi aktīva dziedātāja, piedalījusies toreizējā Bauskas rajona Dziesmu svētku organizēšanā Skaistkalnē. Iesaistījusies arī pati, dejojusi tautas dejas. Patlaban viņas aizraušanās ir žurnālu, grāmatu un laikrakstu lasīšana. Skaistkalnes bibliotēkas vadītāja Daiga Jakuška stāsta: «Jozefīna seko līdzi visiem notikumiem Latvijā un Skaistkalnē. Ja mēs ko nezinām, vaicājam viņai. Viņa ir erudīts cilvēks ar lielisku atmiņu, apmeklē visus sarīkojumus pagastā un ir atraktīva, ar labu humora izjūtu, izpalīdzīga, tieša un atklāta savos uzskatos.»
Jozefīna cer, ka Skaistkalne augs un attīstīsies. «Prieks par to, ka tik daudz kas tiek atjaunots un būvēts. Atminos, ka manā laikā ciema budžets bija 16 tūkstoši rubļu. Iedomājieties, ko par tik mazu naudu varēja sadarīt? Praktiski neko, bet mēs tāpat paveicām lielas lietas. Ceru, ka ar mūsdienu iespējām Skaistkalne plauks un zels,» spriež jubilāre.
