Ducis bērnunama «Annele» audzēkņu 1998. gada sākumā adoptēti uz ārzemēm.
Ducis bērnunama “Annele” audzēkņu 1998. gada sākumā adoptēti uz ārzemēm. Viņi ir ieguvuši jaunas ģimenes un mīt Zviedrijā, Francijā, Itālijā. Par to, kā klājas dažos pēdējos gados aizbraukušajiem, stāsta audžuvecāku vēstules “Annelei”.
Sekmīgs pavērsiens
“Paldies cilvēkiem, kuri dara mūsu bērnus laimīgus!”, “Paldies cilvēkiem, kuri darīja mūs laimīgus!” – šādi vārdi ir uz planšetēm ar fotogrāfijām, kas apskatāmas bērnunama gaitenī. “Anneles” direktore Lilita Grāvīte stāsta, ka sazināšanās ar vietu, no kuras bērns ir adoptēts, ir audžuvecāku brīva griba, nevis pienākums.
“Par katru šādu vēstuli ir prieks. Visu apskatei to izliekam ne tādēļ, lai lepotos. Šos bērnus vēl atceras grupas biedri, audzinātājas. Ir interesanti uzzināt, kā tagad klājas draugiem. Zinu, ka dažs audzēknis klusībā lolo cerību, ka arī pie viņa reiz tā atbrauks tētis un mamma no kādas tālas valsts. Esam priecīgi, ja šis dzīves pavērsiens mūsu audzēkņiem ir bijis sekmīgs. Man nav bijis iemesla to apšaubīt,” atzīst Lilita Grāvīte.
Brīva izvēle
Vai uz šiem bērniem neattiecas adopcijas noslēpums? Vai ziņas par viņiem nav jātur slepenībā? “Adopcijas noslēpums vienādi attiecas gan uz ārzemju, gan vietējiem adoptētājiem. Informācija par adoptētajiem bērniem šajā gadījumā var būt publiski pieejama tādēļ, ka adoptētāji pret to acīmredzot neiebilst.
Latvijā arī ir vairāki adoptētāji, kuri netur noslēpumā adopcijas faktu, piemēram, interneta portāla “Cālis” īpašniece, kura par adopciju savā ģimenē stāstījusi preses slejās, un vēl daži. Tā ir cilvēka brīva izvēle – slēpt vai atklāt šo faktu,” skaidro Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Taivo Trams.
Savējo padoms
Var rasties jautājums, kāpēc tik daudz (desmit) Bauskas rajona bērnu adoptēti uz Franciju? Izrādās, tas ir šajā valstī izveidotās Latvijas atbalsta asociācijas “Laima” nopelns. Tās biedri ir savstarpēji pazīstami. Ģimene, kura sekmīgi adoptējusi bērnu no Latvijas, norāda draugiem ceļu uz šejieni.
Tā viņi atbrauc uz “Anneli” Bauskā, kur notiek pirmā iepazīšanās. Potenciālajiem vecākiem ir iespēja pavadīt vairākas dienas kopā ar bērnu, iet iepirkties, pusdienot, rotaļāties, pastaigāties, lai uzzinātu, vai veidojas saprašanās. Turklāt sākumā jāsarunājas ar tulka palīdzību. Ja pieaugušo lēmums ir galīgs, turpinās juridisko lietu kārtošana līdz tiesai, kas nolemj par audzēkņa nodošanu adopcijā, kā arī par turpmāko vārdu, tā papildinājumu un uzvārda maiņu, lai sagatavotu pasi, kas bērnam nepieciešama izbraukšanai no valsts.
Arī brīnumi
Adopcijai uz ārzemēm tiek nodoti tikai juridiski brīvi bērni un tādi, kuriem nav laba veselība, uzsver Lilita Grāvīte. No mūsu rajona uz Franciju aizbraukušajiem mazuļiem ir bijuši attīstības traucējumi dažādās stadijās, enurēze (čurāšana gultā), slikta redze, epilepsija, rahīts, citas kaites un sociālā ielaistība. Izvēloties šos bērnus, ārzemju ģimenes ir bijušas gatavas, ka vajadzēs ieguldīt prāvus līdzekļus, lai veiktu ārstēšanu un atveseļošanos.
Taču arī tas nav šķērslis, lai izveidotu pilnvērtīgu ģimeni, kurā ir mazulis, kaut arī adoptēts. Taču notiek brīnumi. Kāds pāris, kuram nebija cerību sagaidīt savu bērnu, adoptēja meitenīti no “Anneles”. Pēc kāda laika viņi bija divkārt laimīgi, jo necerēti pieteicās pašu mazulīte. Lilita Grāvīte nedomā, ka šo bērnu adopcija uz ārzemēm jāuzskata par zaudējumu Latvijai. “Pārsteidz šādas runas, ja bērnus, kuriem ir tuvāki un tālāki radi, neviens negribēja pieņemt savā ģimenē tepat, mūsu rajonā un valstī. Ja viņi netiktu adoptēti, būtu jāizaug bērnunamā, veidojoties par patērētājiem, bez iemaņām un sajūtām, kādas var iegūt tikai ģimenē,” tā “Anneles” direktore.
Vairāk pūļu
Tomēr, neraugoties uz visu šeit rakstīto, ir dīvaini apzināties, ka dzimstība mūsu valstī ir zema, bet mīlošus vecākus daudzi bērni atrod citās zemēs. 2004. gadā adopcijai ārpus Latvijas nodoti 120 bērnu. Šis skaitlis minēts seminārā, kas 24. augustā bija pulcējis Latvijas bērnunamu vadītājus, sociālos darbiniekus, pagasttiesu/bāriņtiesu priekšsēdētājus.
Profesors Kevins Brauns no Lielbritānijas atgādinājis, ka bērnunamu uzturēšana, audžuģimeņu algošana, atlīdzība aizbildņiem tukšo valsts maku. Tā ir izšķērdība! Vairāk pūļu jāveltī, lai palīdzētu sakārtot apstākļus bioloģisko vecāku ģimenē un viņi paši audzinātu savus bērnus. Tad mazuļiem nebūtu jācer uz laimīgu bērnību svešas jūras krastā.
