Pārlaicīgi maigi un niansēti toņi, it kā pērļu atspīdumi. Reālā laikā neeksistējoši tēli. Tiem nav vecuma, dažreiz arī dzimuma konkrētības. Tiem nepieder lietas, kas cilvēkiem nozīmē statusu vai labklājību. Tikai kāds papīra kuģītis, lelle, koka zariņš, ledene uz kociņa, pusapēsts saldējums. Tāda ir gleznotāja Georga Zerņicka brīnumainā pasaule, kurā viņš aicina ielūkoties pirms nedēļas atklātajā personālizstādē Bauskas muzejā. Ekspozīcija darbosies līdz 25. novembrim.
Trauslā uzticēšanās
Georgs Zerņickis ir rīdzinieks. Kluss, ļoti atturīgs cilvēks. Savas gleznas viņš eksponē reti, bet ārpus Rīgas – pirmo reizi. «Būtu zinājis, ka Bauskā ir tik brīnišķīga izstāžu vieta, jau sen pieteiktos parādīt darbus!» Georgs iesaucas pēc iepazīšanās.
Nepilnu stundu rāmi un klusināti runājam par dzīvi un mākslu. Gleznotājs nav radis sniegt intervijas, viņam šķiet, ka žurnālisti parasti uzdod provokatīvus, sarežģītus un reizēm pat neatbildamus jautājumus. Izstādes gaisotne ir tāda, ka saprotamies no pusvārda. Saglabājot nopietnu sejas izteiksmi, Georgs vairākkārt nosaka: «Tagad jūs par mani esat uzzinājusi vairāk nekā es pats.»
Divatā aplūkojam visu ekspozīciju. Cenšos noslēpt, cik lielu interesi manī izraisa mākslinieka komentāri. Jebkura lieka emocija var ievainot trauslo uzticēšanos, kas valda starp mums.
Tēli kontrolē radītāju
Savas dzīves īstajam aicinājumam – glezniecībai – Georgs pievērsās 40 gadu vecumā. Viņam nav «čomisku» attiecību ar citiem Rīgas māksliniekiem, vien daži paziņas, pāris privātskolēnu. Georgs nepiedalās mākslinieku bohēmiskajos saietos, dažādu izstāžu atklāšanā, ko it kā aktuālu padara televīzijas un fotokameru zibšņi. Viņa apbrīnojamie, klusinātie darbi top mazā dzīvoklītī Rīgas centrā. Taču Georgs nav ne 21. gadsimta modernais askēts, ne meditētājs, ne filozofisku teoriju cienītājs.
«Visas sienas manā dzīvoklī aizņem gleznas. Ik reizi, kad top gatavs jauns darbs, sāku bažīties, kur lai to novieto. Nereti pārņem dīvaina klātbūtnes sajūta – šķiet, ka uzgleznotie personāži mani vēro, ka tiem ir sava, maģiska dzīve. Neviens mans darbs nav radies ārēju impulsu iespaidā. Visi ir mani iekšējie redzējumi, kuru mehānismu nespēju izskaidrot. Droši vien prāts tā ir iekārtots,» spriež mākslinieks.
Prom no rutīnas
Iedziļinoties gleznās, man šķiet, ka tās radījis izcili profesionāls, bet ļoti jauns cilvēks. Realitātē atgriezties rosina mākslinieka stāsts:
«Esmu dzimis Rīgā, diezgan ilgu laiku pavadīju Krievijā, tad atkal atgriezos. Sāku iet 1. klasē 1945. gadā. Tad nu izskaitļojiet, cik sens esmu! Mana pirmā skola atradās Strēlnieku ielā Rīgā – namā, kur tagad ir Zviedrijas Ekonomikas augstskola. Zīmēšana, kopš vien sevi atceros, bija vislieliskākā nodarbe, taču iestājos tehniskas ievirzes augstskolā. Žēl, ka tik daudz gadu pavadīju profesijā, kas man ļoti nepatika. Strādāju Rīgas Vagonu rūpnīcas konstruktoru birojā. Beidzot nevarēju izturēt un 40 gadu vecumā visam metu mieru. Septiņdesmitajos gados iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina programmas vakara nodaļā, ko pabeidzu, bet ne dienu neesmu šajā profesijā strādājis. Labi apzinājos zaudējumus, kādi šo izvēli pavadīs, toties īstenoju savu sapni.»
Georgs nav nekāds vientuļnieks, viņam ir gan pieauguši bērni, gan mazbērni, bet mākslas darbi vienmēr top ārkārtīgā norobežotībā no pasaules kņadas.
Bez nosaukumiem
Izstādē nevienai gleznai nav nosaukuma. Autors uzskata, ka tie ir jāizdomā skatītājiem, mākslinieks nedrīkst uzmākties ar formulējumu.
Tomēr dažreiz Georgs tos min: «Palūkojieties, šī ir kompozīcija «Piepildīta dzīve»! Meitēns uzlicis galvā mammas platmali, paņēmis lietussargu, labsajūtā apsēdies, ko vēl vajag? Šajā mirklī dzīve ir izdevusies. Un, lūk, te ir glezna «Viss, kas mans, ir ar mani»! Jauna sieviete ar bērniņu šūpulī, rokassomiņu, tējas krūzīti, mīļo kaķi uz pleca un putniņu gaisā. Tikai tagad es apzinos, cik maz cilvēkam ir vajadzīgs, lai justos laimīgs! Skatītāji nereti vaicā, kāpēc gleznu personāži izskatās bēdīgi. Nē, tās nav nekādas bēdas, tikai gaišas skumjas – tā es domāju. Mani personāži ir iekšupvērsti, es zinu, kā tie jūtas. Viņi ir gaismas starojumā. Drūmais stils nav manējais. Neesmu pašpārliecināts autors. Reiz uzticamai mākslas vēsturniecei vaicāju, kādā mākslas stilā varētu iekļaut manus darbus. Viņa iedrošināja, apgalvojot: «Nekādā. Tas ir tikai jūsu – «Zernitsky Style».»
Ārpus tautībām
Beidzamās desmitgades laikā Georgam Zerņickim bija divas personālizstādes, kas izpelnījās mākslas vērtētāju atzinību: viena «Rietumu Bankas» izstāžu zālē, otra – Melngalvju namā. «Noteikti vajadzētu biežāk eksponēt darbus, citādi var rasties iespaids, ka manis vairs nav,» jokojot un pa daļai nopietni atzīst mākslinieks. Viņam ir aizdomas, ka «latviešu» mākslas galerijas darbus nepieņems, jo strādā ar saviem autoriem.
Varētu domāt, ka tas ir Rīgas mākslas sadrumstalotās vides tipisks sindroms, taču, pazīstot daudzus gleznotājus, 20 gadu periodā ne reizi neesmu manījusi, ka mākslas darbu kvalitāte galerijās tiktu vērtēta pēc tautības principa. Atgādinu Georgam, ka viņa neparastie darbi nav ne latviešu, ne krievu, ne angļu vai citai mentalitātei raksturīgi. Tiem ir vispārcilvēciska vērtība, kurai robežu nav. Georgs it kā piekrīt, tomēr saglabā šaubas par eksponēšanas iespējām Rīgas galerijās. Viņš saka: «Latvijas mūsdienu mākslas apritē mani nepazīst. Neko neesmu darījis, lai tā notiktu, man nepatīk burzma un iedzeršana. Pirms daudziem gadiem beidzu smēķēt, bet vēlāk atteicos no jebkādiem alkoholiskiem dzērieniem. Atskārtu, ka manā vecumā ir necienīgi būt iereibušam.»
