Tā gadās. Arī latviešiem ir savs videospēļu kritiķis.Līdzīgi kā kritiķi filmām, pastāv arī cilvēki, kas apskata un izvērtē visus plusus un mīnusus jaunākajām videospēlēm. Kā izrādās, tad arī mūsu salīdzinoši mazā latvju tauta var lepoties ar sava amata lietpratējiem. To var apgalvot par interneta vidē atpazīstamību jau iemantojošo tipāžu, kas slēpjas ar segvārdu «Zivs». Lai gan autora sagatavotajos videomateriālos, kas ir izvietoti portālos «wasd.lv», «gamez.lv», kā arī citviet internetā tiek apskatīta spēle, tikpat labi tam varētu sekot līdzi ar aizvērtām acīm, jo videomateriāla galvenā vērtība slēpjas humorā un trāpīgajos salīdzinājumos. Cik sūdīgs šaujamgabals!Savu pēdējo videomateriālu par spēli «Mission Against Terror» Zivs iesāk šādi:«Klāt kārtējais videoapskats, kurā atgriezīšos pie nepelnīti maliņā nostumtajiem bezmaksas šaujamspēļu pārstāvjiem, konkrētāk, pie viena …pīīī… es pat neprotu lamuvārdos izteikties, cik sūdīga šaujamgabala. Tas ir izpelnījis manu pastiprinātu uzmanību un atzīts par gana sliktu esam, lai iemūžinātu to arī videoapskatā.»Savukārt videomateriāls tiek noslēgts ar vārdiem: «Un tad viņi satiekas pie objektīva, taustās un lēkā, meklē neredzamo un mēģina atrast neatrodamo. Citiem vārdiem sakot, – ejiet… pīī! Tas nav normāliem spēlētājiem, kāds, protams, esmu foršais es un foršie jūs.»Kā jau lielākā daļa ir ievērojusi, tad autors par spēlēm un kļūdām tajās parasti izsakās visai skarbi. To lieliski parāda citāti par spēlēm «Dungeon Siege 3» un «Lead and Gold: The Gangs of the Wild West»: «Spēlē ir divi veidi labumu savākšanā. Pretiniekam izkritusī nauda tiek savākta automātiski, it kā neredzams ebrejs nospiež kādu pogu spēlētāja vietā. Turklāt nepamet izjūta, ka šie maisi ir no superelastīgas gumijas, jo tajos var sakraut vairāk divroku zobenus kā folkloras darbus dainu skapī. Turpinām liet žulti. Dialogi un to animācijas ir tik neiedvesmojošas un saraustītas, ka rodas iespaids – to ierunātāji ir ar sabiedriskajiem darbiem notiesātie, kuriem ir jāatstrādā savas noteiktās stundas. Lode, šķiet, vienkārši pa ceļam pazūd vai «izbeidzas», vai kāds to pārtver, pārdod un iegūto naudu nodzer.»Kaut kas arī priecēTaču ne vienmēr Zivs ir tik skeptiski noskaņots, jo šad tad viņa komentāros ielavās arī pa kādam labam vārdam spēļu izstrādātājiem vai arī visas sliktās lietas tiek pasniegtas ar ironiju vai sarkasmu. Tā tas ir, piemēram, par spēli «Dirt 3»: «Spēle pārsteidz arī ar savu nepārsteidzošo grafiku, kas, lai arī spēlējot uz «ultra super mega max» iestatījumiem, izskatījās kā piecus gadus veca un pilnīgi viduvēja. Jā, varbūt man tik ļoti nevajadzētu pievērst uzmanību un tuvumā pētīt koku stumbrus un to mizas īpatnības, māju stūru konstrukcijas un tuneļu būvē izmantotos materiālus, bet tomēr gribētos, lai tas, kur es ietriecos un nositos, izskatās mūsdienām atbilstošāk, iedomājoties, kādi naudas kalni ir iegrūsti spēles izstrādē.»«Priecē arī iespēja manuāli pieregulēt pretinieku agresivitāti un profesionalitāti atbilstīgi savām iemaņām, kas ļauj vēsā mierā izvairīties no situācijas, kad vieglas grūtības pakāpē visiem brauc garām kā stāvošiem, normālas grūtības pakāpē ir jālej sviedri un asaras un beigās tik un tā jāzaudē, ja piedauzīgi neuzsmaida laimes lācis, tad uz maksimālās grūtības pakāpes esi kā pielīmēts uz ceļa un no tevis aizmūk kā no stāvoša.»«Un vairāku spēlētāju režīms, visticamāk, apniks pēc pāris dienām vai labākajā gadījumā pāris nedēļām, jo liela daļa no tur esošajiem spēlētājiem ir slikti onkuļi, kas, iespējams, prot braukt ar auto arī dzīvē.»
