Viņš ir 29 gadus vecs arhitekts, kurš sevi dēvē par daiļprojektētāju un studē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
Viņš ir 29 gadus vecs arhitekts, kurš sevi dēvē par daiļprojektētāju un studē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Baušķeniekam DIDZIM JAUDZEMAM tas ir nepieciešams, lai dziļāk izprastu sevi un pasauli.
Idejas rodas spēlējoties
SIA “Nams”, kas atrodas Vecrīgā, Didzis sāka strādāt, būdams Rīgas Tehniskās universitātes arhitektūras students. Sākotnējo pieredzi viņš jau bija guvis arhitekta Andreja Ģelža birojā. Deviņdesmito gadu vidū iesācējiem atrast darbu nebija viegli, taču tagad situācija ir mainījusies un arhitekti ierindojušies pieprasītāko profesiju sarakstā. “Tas liecina par valsts ekonomisko attīstību. Reizēm rodas iespaids, ka visi kaut ko būvē – tik daudz ir pasūtījumu!” secina Didzis. SIA “Nams” ir daudzfunkcionāls birojs, kas specializējas teritoriālplānošanā, projektēšanā, tehnisko risinājumu priekšlikumu izstrādē.
Šajā iestādē jaunais arhitekts veic darbu, kas viņam šķiet bezgala aizraujošs: “Es piedāvāju jaunas arhitektoniskas idejas. Patiesībā neko gluži jaunu radīt nav iespējams, jo pasaulē viss jau ir bijis, taču azarts un atklājuma prieks mani pavada visā radošajā procesā. Sākumā ir jābūt trakai, neprātīgai idejai, tad iztēlē ir jārada celtnes vīzija. Vienlaikus pētu grāmatas, žurnālus, salīdzinu, gudroju savas versijas un skicēju. Es spēlējos ar šīm shēmām kā bērns ar lego klucīšiem. Iztēle tiek iedarbināta, rodas azarts, un nav svarīgi, vai pulkstenis ir deviņi vakarā vai pieci no rīta. Gatavības noteiktā stadijā ideja vispirms tiek piedāvāta apspriešanai birojā, pēc tam tiekamies ar konkrētu pasūtītāju. Mana kompetence beidzas tad, kad sākas tehniskie rasējumi. Mūsu firmā ir stingrs darbu sadalījums.”
Iztēle un roku darbs
Ideju radītāja statuss Didzim ir piemērots vairāku apsvērumu dēļ. Svarīgu faktoru vidū viņš min radošo aspektu un iespēju pašam brīvi plānot laiku. Ja roku darbu diendienā var savienot ar fantāziju, tad šī situācija jaunajam arhitektam šķiet tuva ideālam: “Man ir ļoti svarīgi redzēt rezultātu, kad ideja iemiesojas sākotnējā veidolā – ēkas maketā. Tā ir neaprakstāma bauda. Laikam manī ir attīstīts amatnieka “gēns”. Es nevarētu būt ierēdnis vai darboties šovbiznesā.”
Par veiksmīgi realizētu ideju, kam pats ir bijis līdzautors, Didzis uzskata mēbeļu veikalu tīkla “Kate” jauno ēku Pļavnieku mikrorajonā. Viņš ir piedalījies arī A. Deglava ielā nesen uzceltās dzīvojamās ēkas un arī citu objektu vizuālā tēla radīšanā. Par savas mājas celtniecību arhitekts pagaidām nedomā, toties mēģina tikt skaidrībā, ko nozīmē jēdziens “māju sajūta”.
“Dīvaini, taču vēl neesmu atradis vietu, ko varētu saukt par savām mājām. Viņnedēļ atbraucu uz Bauskas 1. vidusskolas absolventu salidojumu. Gāju cauri pilsētai uz skolu un atskārtu, ka vienkārši izeju cauri savai pagātnei, bet pats šai vietai nepiederu. Arī tad, kad Bauskā esmu pie mammas un māsas, reizēm jūtos kā ciemiņš. Varbūt manas mājas ir vecvecāku īpašumā Dobeles rajona Auru pagastā, kur man ļoti patīk? Es krāju šīs izjūtas, analizēju, man ir jātiek ar tām skaidrībā,” spriež Didzis.
Lasa sengrieķu tekstus
Lēmumu par studijām Teoloģijas fakultātē arhitekts pieņēmis spontāni, izdzirdot ziņu radio. Nokārtojis iestājeksāmenus, iestājies pilna laika studiju programmā un sapratis, ka tā ir īstā vieta cilvēkiem ar analītisku prātu un spilgtu iztēli. Fakultātē ir sapulcējušies studenti, kuri vēlas noskaidrot dzīves svarīgākās patiesības. “Laiku, ko agrāk nogulēju, tagad lieliski pavadu rīta lekcijās. Pamazām grūst mani priekšstati par ticību kā vienkāršu rituālu kopumu. Viss ir daudz, daudz sarežģītāk un dziļāk,” atklāj otrā kursa students. Viņam ir īpašas simpātijas pret sengrieķu valodu. Iespēju lasīt Jauno Derību oriģinālvalodā Didzis pielīdzina atklājumam – tekstā parādās tādas nianses un krāsas, ko nevar sniegt pat visizcilākie tulkojumi.
Grandiozus nākotnes mērķus baušķenieks sev neizvirza, jo, viņaprāt, visas lietas pasaulē ir sakārtotas tā, ka nekas nenotiek nejauši. Likumsakarību virknē iekļaujas gan profesijas un darba izvēle, gan studijas un sastapšanās ar cilvēkiem, kuri kļuvuši par domubiedriem un draugiem.