Cilvēks nereti nevis mēģina risināt problēmu, bet meklē vainīgo, kas viņu tiktāl novedis.Paaudzes, kas krietnu laiku vadījušas varenās krievu nācijas piespiedu apkampienos, vislabprātāk naidnieku redz ārpus savas valsts, novada, pilsētas, mājas utt. Nule novēroju šīs pieejas mikroizpausmi – novada deputāts šķendējās, ka darbā pašvaldībā pieņemts kaimiņu novada iedzīvotājs un tagad tūkstoš latu nodokļos gadā jāskaita prom.Nesen Rīgas kungi ieminējās, ka vajadzētu pašvaldības barojošo iedzīvotāju ienākuma nodokli iekasēt nevis pēc dzīves, bet darba vietas. Negribu pat minēt, cik mūsu novadu iemītnieku pelna maizi Rīgā – puse, divas trešdaļas… Faktiski minētajam deputātam vajadzētu atbalstīt šo ierosmi vai arī ieteikt tur atlaist citu pašvaldību iedzīvotājus un pieņemt darbā tikai galvaspilsētā dzīvojošos. Baidos gan, ka tad novadam zaudējumos būtu jānoraksta simtiem tūkstošu latu.Turpinot mikrolokālpatriotisma līniju, jāvaicā, kāpēc šī novada koris devās izklaides braucienā uz ārzemēm, nevis pašvaldības (lasi – iedzīvotāju) dāvāto summu notērēja tuvākajās atpūtas vietās. Smieklīgi? Protams, jo Latvijā ir maza un atvērta ekonomika, un mēs nevaram iztikt bez citiem novadiem, pilsētām, reģioniem, valstīm utt. Vienīgais, kas palīdzēs izkļūt no krīzes, ir plaša sadarbība starp iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašvaldībām, valstīm visos virzienos un līmeņos. Ierobežojot cilvēku vai naudas plūsmu, mēs tikai piegriežam skābekli paši savai ekonomikai.Ņemiet piemēru no igauņiem – viņi atrisināja tanku trūkumu savā armijā, manevriem vienu aizņemoties no Latvijas…
