Gadā ir reize, kad gribas naivi ticēt brīnumam, sapņu piepildījumam. Tā ir Jaungada nakts, kad esam apņēmības pilni sākt kaut ko jaunu, aizmirst netikumus. Gada pēdējās minūtēs savās uzrunās mūs uz to aicina valsts amatpersonas.2010. gada izskaņā ar ieinteresētību ieklausījos premjera Valda Dombrovska sacītajā. Atzīšos, mani viņš uzrunāja. Vienkāršas un visiem saprotamas atziņas, kuras ielāgot patiešām nav grūti. «Cik ilgi uzskatīsim, ka algas var maksāt aploksnēs, bet vienlaikus paudīsim sašutumu par «ēnu ekonomiku»? Vai esam gatavi atteikties no kontrabandas preču pirkšanas, apzinoties, ka tādējādi valstij aiziet garām miljoniem latu nodokļos. Vai uzskatām, ka nepiedalīšanās vēlēšanās atbrīvo no atbildības par valstī notiekošo, bet vienlaikus dod tiesības pieprasīt un kritizēt?» jautāja premjers.Atbildēt uz to mēs varam ar savu rīcību. Jau kuro gadu es nebraucu uz Rīgu ar «dušmaņiem» un ne tāpēc, ka īpaši mīlētu «Aipu» vai «B-Busu». Es to nedaru principa pēc un varu godīgi atzīties, neesmu neko nedz nokavējis, nedz jutis neērtības. Es zinu, kurā vietā Bauskā var nopirkt kontrabandas cigaretes, nebūtu grūtību atrast arī kādu nelegālā alkohola tirgotavu. Tomēr es šīs preces iegādājos veikalā. Tie ir santīmi, kurus es pārmaksāju, toties jūtos morāli komfortabli. Kaķim nopērku Latvijā ražotu barību, sev iegādājos Bauskā ceptu maizi. Tad brokastojot mēs abi jūtamies kā mazi patrioti. Es varu droši piezvanīt politiķiem, par kuru partiju balsoju vēlēšanās, un pavaicāt: «Klau, tu nepildi man doto solījumu! Kas par lietu?» Un man ir pilnīgas tiesības to darīt.Tas ir tik vienkārši – darīt un dzīvot tā, kā vajag. Ja mēs visi tā darītu, kāpēc gan lai brīnums nenotiktu?
