Ikviens nereti atrodamies tādā situācijā, kad jāizšķiras par rīcību un jādomā, kā būtu labāk, kā būtu pareizāk.
Ikviens nereti atrodamies tādā situācijā, kad jāizšķiras par rīcību un jādomā, kā būtu labāk, kā būtu pareizāk. Vairs nav tālu vietējo pašvaldību vēlēšanas, kad patiešām arī viena balss spēj kaut ko izšķirt. Bet vai apzināmies, cik tas ir svarīgi? Šādas pārdomas un apceres rosināja vēlēšanu dienas, kas bija svarīgas divām lielām valstīm – Amerikai, kas atrodas tik tālu no mums, un Ukrainai, kas ir daudz tuvāk Latvijai un vairāk pazīstama.
Sagadījās tā, ka priekšvēlēšanu nedēļā divas reizes biju Ukrainas galvaspilsētā Kijevā un vēl citās lielākās šīs valsts pilsētās. Neviļus raisījās sarunas arī par prezidenta vēlēšanām. Un zināt – jutos pārsteigta, ka uzrunātajos cilvēkos jautu attieksmi, nevis nomaļus stāvošas un vienaldzīgas personas neitralitāti. Bija interesanti sekot līdzi vēlēšanu norisei Ukrainā, jo kaut vai nedaudz biju jutusi priekšvēlēšanu aktivitātes. Mājās pārvedu košu karodziņu un nelielu plakātu, ko ļaudīm dalīja opozīcijas līdera Viktora Juščenko atbalstītāji.
Jau zināms, ka Ukrainas prezidenta vēlēšanām būs otrā kārta, kurā turpinās sacensties V. Juščenko un Viktors Jaunukovičs, pašreizējais Ukrainas premjers. Interesantākais, manis aptaujātās personas bija spējušas paredzēt rezultātus, jo uzskatīja, ka abiem kandidātiem izredzes ir 50 pret 50. Sabiedrība, ko veido daudzi indivīdi, nav vārga, kā šķiet politiķiem. Piemērs no mūsu valsts – Ingrīda Ūdre tā arī netika apstiprināta par Eiropas komisāri. Arī ļoti liela sabiedrības daļa bija pret viņas nominēšanu šim uzdevumam.
Neizvērtēšu kandidātu metodes, kādas tiek izmantotas kampaņu laikā. Taču, manuprāt, svarīgais bija līdzdalība, sabiedrības aktivitāte. Katrā valstī arī bija sava izšķiršanās, protams, atšķirīga. Amerikā – par republikāņu vai demokrātu partijas kandidātiem, Ukrainā – par Krievijas politikai pieskaņotu vai uz Eiropas pusi virzītu valsti. Manuprāt, mums katram jau tagad vajadzētu sākt domāt, kādus vēlamies pašvaldību lietu lēmējus. Nu nav tā, ka viņi neko nevar, ka ir mūžīgs naudas trūkums. Nozīmīgāka ir katras vietvaras spēja saprast un novērtēt, kas viņu iedzīvotājiem būtu galvenais. Līdz nākamā gada martam vairs nav pārlieku daudz laika, tādēļ vajadzīga vietējās sabiedrības pilsoniska stāja, personību izvēle un novērtējums. Nebūsim kūtri un vienaldzīgi, jo valsts pārvaldes mazākā posma – pašvaldības – izveidē mēs varam ļoti daudz, ja vien domājam, gribam un nepaliekam nomaļus. Mums būs, ko izsvērt – partiju aktivitātes provincē jau ir jūtamas.
