Jēkabsonu ģimene jau ceturto gadu saimnieko Īslīces pagasta «Rēdu-Pūpolos», no vasarniekiem kļūdami par pastāvīgiem lauku iedzīvotājiem.
Jēkabsonu ģimene jau ceturto gadu saimnieko Īslīces pagasta “Rēdu-Pūpolos”, no vasarniekiem kļūdami par pastāvīgiem lauku iedzīvotājiem.
Pirms viņiem šajās mājās kopš 1938. gada saimniekojuši Dzintras Jēkabsones vecāki Vera un Jānis Ķilkuti.
Pārceļas uz laukiem
Interesanti, ka ēka uzcelta tajā pašā gadā, kad izveidojusies Ķilkutu ģimene. Dzintrā vēl manāmas skumjas par vecāku aiziešanu mūžībā. Abi no šīs pasaules šķīrušies ar vienas nedēļas atstarpi. Meita teic, ka tētis un mamma bijuši ļoti centīgi – turējuši lopus un apstrādājuši zemi.
Dzintra bērnību pavadījusi “Rēdu-Pūpolos”. Kādu laiku dzīvojusi Rīgā, bet nedēļas nogalē kopā ar vīru ciemojušies pie vecākiem. “Kad man piezvanīja ārsts un pateica, kā jūtas tēvs, sapratu, ka ir laiks atgriezties dzimtas mājās,” tā Dz. Jēkabsone. Viņa pusstundā izlēmusi, ko un kā darīs, lai pārvāktos. Taču Jānim šādas pārmaiņas bijušas negaidītas. Viņš strādājis restaurācijas nozarē, tāpēc darbs pārsvarā bijis Rīgā. Uz laukiem viņš pārcēlies, kad sapratis, veselībai tas būs labāk.
Pārceļoties no Rīgas, nebija arī īpaši jāuztraucas par bērniem, jo abi jau izskoloti un pastāvīgi strādā galvaspilsētā. Dzintra sacīja, ka atvasēm ideja par vecāku pārvākšanos uz laukiem šķitusi ļoti laba. Viņi nedēļas nogalē labprāt braucot ciemos un jūtoties kā vasarnieki. “Ja vajag strādāt, jaunie ir klāt,” saka Dzintra. Bērni arī atzīst, ka nekur citur nav tāda klusuma un miera kā “Rēdu-Pūpolos”.
Veco auru gaumīgi papildina
Tā kā Jānis ir restaurators un specializējas telpu apdarē, pārmaiņas nevajadzēja ilgi gaidīt. Senā māja ir gaumīgi pārtapusi. Jānis atzīst: “Cenšos saglabāt veco auru, tā man ir tīkama un rosinoša. Pēc izjūtas lieku klāt savai gaumei atbilstošo.”
Interjers saista uzmanību ar vienotu stilu, gan gleznas, gan mēbeles ir rūpīgi izvēlētas un izvietotas. Nav aizmirsts arī par iepriekšējām paaudzēm. Tās noskatās uz pēctečiem no fotogrāfijām, kas atrodas pie sienām. J. Jēkabsons ir daudz fotografējis. Tas jaušams fotodarbu noformējumā un izvietojumā.
Pārsteidzošas ir dažādas detaļas. Asprātīgi, piemēram, novietots ledusskapis, kas noslēpts aiz senlaicīgām koka durvīm. Tās Jānis izņēmis no gaļas kūpinātavas. Viņam patīk izmantot dažādas vecas lietas ikdienā, un katrai tiek atrasts pielietojums “Rēdu-Pūpolos”. Restaurācijā ieliktas kopīgas pūles, taču vēl daudz kas iecerēts. Cerams, tiks arī izdarīts.
Kā jau īstā mājā, arī pie Jēkabsoniem sastopams kāds spoks. Dzintra atklāj: “Jau bērnībā, kad reiz gulējām kūtsaugšā, dzirdēju, kā pagalmā kāds brien pa zālīti. Taču no rīta nebija nevienas pēdas. Tagad nereti kāda nenosakāma parādība pavīd gar logiem, taču no tās neviens nebaidās.
