Pirmie pavasara vēstneši – krauķi – Bauskā atgriezušies jau pagājušajā nedēļā. Ne velti mūsu brāļu tauta martu nosaukusi par «kovas» – krauķu vai sējas vārnu mēnesi.Latviešiem labpatīkas to dēvēt arī par sērsnu mēnesi. Par melnsvārču uzbrūkošo sērgu pieri rauc ne viens vien pilsētnieks, tomēr par lielākām galvassāpēm sauc nevis krauķu ekspansiju, bet ielu kritisko stāvokli. Šķiet, ka Bauskā dzīva ir tikai galvenā tranzīta artērija – A7 sastāvdaļa un nelielais atzars – Uzvaras iela, kas pārbūvi piedzīvojusi labajos laikos. Jau ierasts, ka, ziedonim tuvojoties, sniegs nokūst kopā ar asfaltu, radot autovadītājiem prāvus zaudējumus, nemitīgi labojot autiņa ritošo daļu. Šogad situācija ir nedaudz atšķirīga, jo īsti ar sniegu nav, kam kust. Asfaltētās brauktuves Bauskā krietni pabojājis ūdenssaimniecības rekonstrukcijas projekts, kas vēl gadu grauzīs ne viena vien braucēja un kājāmgājēja nervus. Ielās, kur agrāk dzīvība kūsāt kūsāja, tagad brauc tikai pēc vajadzības. Bedru bedres izdeldētajā asfaltā pēc atkušņa pieber ar šķembām. Tik īslaicīgu risinājumu ne viens vien šoferītis nosauc par zemē nomestu naudu. Bedrīšu lāpīšanu ar karsto asfaltbetonu pašvaldība sola tikai pēc temperatūras stabilizēšanās, bet autovadītājiem vietvara iesaka izvēlēties braukšanas apstākļiem un brauktuvju stāvoklim atbilstīgu ātrumu.Var tikai apbrīnot mūspuses šoferīšu pacietību un samierināšanos, tikai savstarpējām sarunām atstājot pavīpsnāšanu par ielu bezcerīgo stāvokli. Ne vienā vien Latvijas pilsētā pēdējos gados ir rīkotas akcijas, lai pievērstu plašākas sabiedrības, tostarp iestāžu, uzmanību bedru problēmai. Taču mēs atļaujamies būt klusi un kusli, iedomājoties, ka dzīvojam citā karaļvalstī. Un labāk jau muti paturēt ciet nekā sacelt brēku kā tuvu lidojošam krauķu baram.
