Lāčplēša dienā ar patiesu saviļņojumu saliku logos degošas svecītes. Pelēki miglainajā novembrī atkal jūtu īpašu gandarījumu par to, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā. Vērojot citos logos arvien vairāk mirgojošo liesmiņu, smejos aiz prieka par tuvību ar citiem tautiešiem, ko rada šī vienkāršā tradīcija.
Skatos raidījumus par Jāni Balodi un Jukumu Vācieti, aizpildot padomjlaika «vēstures» mācīšanas stila robus. Runājos ar bērniem, kam ir ar man savulaik klāstīto nesalīdzināms zināšanu krājums par mūsu pagātni. Briselē sastapta zviedru dāma Kristīna stāsta, ka viņai ļoti patikusi filma «Rīgas sargi», kurā aizraujoši atainota Latvijas pirmās brīvvalsts tapšana. Kino kā tautai tuvākā mākslas forma nostrādājusi pozitīvi – Kristīna izpētījusi arī stāstu par padomju varai nodotajiem leģionāriem, ko viņas tēvs vienmēr pārmetis Zviedrijas tālaika valdībai. «Vai jums ir arī citas līdzīgas filmas par Latvijas vēsturi?» vaicā Kristīna. «Būs,» saku, «ceru, ka būs.» Tēmu loks ir neizsmeļams – ne tikai par kauju varoņiem un izciliem valstsvīriem, bet arī par sīkstām sievām, uz kuru pleciem vīru prombūtnē bija dzīves turpināšana.
Atmiņa ir mūsu labākais sargs, un patiesi stāsti par to, kā bijis un kā mēs vēlamies iet tālāk. Kad būs izmiruši tie, kuru galvenais mērķis ir par sabiedrības naudu braukt džipā un nobruģēt savu pagalmu, elpot būs vieglāk. Kad atsvešināto «šajā valstī» nomainīs «esmu latvietis», ko ar patiesu lepnumu teiks katrs mūsu zemes iedzīvotājs, neatkarīgi no tautības, ticības, rocības, amata, pienāks gaidītie zelta laiki. Svinot mūsu valsts dzimšanas dienu, nevar neticēt, ka tā reiz būs.
