Turpinām vēstīt par padomju režīma uzspiesto sabiedrības uzvedības modeli pagājušā gadsimta vidus desmitgadēs. Šis raksts ir turpinājums «Bauskas Dzīves» 30. novembra numura publikācijai «Iedzīvotāju kontrole un represijas».
Aresti turpinās
Līdz 1954. gadam visas Bauskas rajona nacionālo partizānu grupas tika likvidētas, taču pēc Padomju Savienības drošības sistēmas reorganizācijas iestāžu uzmanība Bauskas rajonā līdz pat 50. gadu beigām joprojām tika pievērsta personām, kas bija saistītas ar partizāniem. Plaši aresti līdz 60. gadu sākumam vērojami bijušo pašaizsardzībnieku, leģionāru un šucmaņu vidū, tāpēc var secināt, ka Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas Bauskas rajona nodaļas redzeslokā lielākoties bija «pretpadomju elementi», kas saistīti ar Otro pasaules karu.
Bijušais pašaizsardzībnieks, 1900. gadā dzimušais Viktors Lasmanis tika arestēts 1955. gada ziemā, viņam tika piespriests astoņu gadu cietumsods. Bauskas apriņķī mitinājušās atsevišķas personas, kas ietilpa tā sauktajā Arāja komandā – paramilitārā vienībā vācu okupācijas laikā, kura piedalījās holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā. 1955. gada augustā ierosināta lieta, kurā par dzimtenes nodevību un nelikumīgu ieroča glabāšanu apcietināts 1911. gadā dzimušais Pēteris Iklāvs. 1941. un 1942. gadā vācu okupācijas laikā Iklāvs strādāja laikrakstā «Zemgale» par ārštata korespondentu, 1942. un 1943. gadā bija Arāja komandā, apsargājot Jumpravas geto Bauskas rajonā un piedaloties vietējo ebreju šaušanā, pēc tam tika mobilizēts latviešu SS leģionā un piedalījies kaujās pret Padomju armiju. 1946. gadā, atgriezdamies no filtrācijas nometnes, nolūkā slēpt savu dalību vācu armijā, sāka dzīvot nelegāli, slēpdamies ģimenes mājās Iecavas pusē.
Daudz radikālāki
Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, VDK Bauskas rajona nodaļa noteica plašākus uzdevumus, jo pārraugāmais pretpadomju darbību areāls paplašinājās. Jo īpaši tas ir attiecināms uz Bauskas rajonā vērojamām nevardarbīgās pretošanās izpausmēm, kurām piemita nacionālistisks raksturs.
Tieši jaunieši bija tie, kuri atļāvās paust daudz radikālākus uzskatus nacionālajos jautājumos. Lai novērstu iespējamos draudus, Bauskas drošības komiteja organizēja kultūrmasu pasākumus, lasīja lekcijas, kā arī ļoti rūpējās par pašu pilnvaroto darbinieku izglītību. Uzsvars bija profilaktiskā darba paplašināšanai rajonā. Citējot frāzi no kāda protokola: «Profilaktiskais darbs ir kā ķīla tam, ka, jūtot un zinot mūsu darbinieku vienmēr un visur, noziedzīgie elementi baidīsies izvērst savu noziedzīgo darbību.»
VDK Bauskas nodaļa rūpīgi pievērsa uzmanību politiski un nacionālistiski nepareiziem un pretvalstiskiem izteicieniem, ideoloģiski kaitīgai literatūrai, pretvalstisku lapiņu izplatīšanai, nelikumīgai ieroču glabāšanai, vietējo kontaktiem ar ārzemniekiem.
Aivars Kalniņš, dzimis 1952. gadā Bauskas rajona Gailīšu ciemā, 1970. gadā saukts pie kriminālatbildības par to, ka buržuāziski nacionālistisko ideju iespaidā 1969. gadā kopā ar Jāni Veidmani un Hariju Bērziņu apsprieda aktīvu propagandu un aģitāciju nolūkā musināt uz nacionālu naidu un nesaticību starp latviešu un krievu tautības pilsoņiem. Viņi vienojušies par musinoša rakstura skrejlapu izplatīšanu Rīgā, Baldonē, Bauskā, Jelgavā un Dobelē, aģitējot pret krievu tautības Latvijas pilsoņiem. 1969. gada vasarā kopā ar bijušo skolas biedru un draugu Jāni Veidmani no Bauskas vidusskolas, laikā, kad abi stājās Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte), jaunieši sākuši nacionālistiska satura sarunas, kas bija vērstas pret krievu tautības pilsoņiem.
Biedē ar režīmu
Jānis Veidmanis stāstījis, kā cilvēki dzīvojuši Kārļa Ulmaņa režīma laikā, ka padomju Latvijā neesot īstas brīvības. Ja pateikšot kādu vārdu pretī varas orgāniem, tad uz teicēju tūlīt skatoties citādāk. Abi jaunieši, pieaicinot Hariju Bērziņu, sāka savas organizācijas veidošanu. Tās mērķis nebija pastāvošās varas gāšana, bet cīņa pret krievvalodīgajiem, lai tie izbrauktu no Latvijas.
Bauskas VDK nodaļai tika uzdots kratīšanā meklēt uz nacionālo naidu musinošu literatūru un tās izgatavošanas līdzekļus Gailīšu ciema «Saulīšos» un Codes ciema «Traniņu» mājās. Kratīšanā atrasts rakstāmmašīnu un kopējamais papīrs. A. Kalniņš tika izslēgts no Politehniskā institūta un īslaicīgi apcietināts.
Kopš 20. gadsimta 70. gadiem skolas vecuma jaunieši sāka izpausties dažādi. 1976. gada novembrī tika «profilaksēta» jeb «ideoloģiski apstrādāta» jauniešu grupa – Valdis Vītoliņš, Ojārs Kirilka, Māris Ramanis, kuri atklāti pie žaketes atloka nēsāja leģionāru zīmes ar Latvijas brīvvalsts karogu. Daudzi cilvēki to redzējuši, bet neviens neko nepaziņoja ne čekai, ne milicijai. Citi jaunieši braukāja ar motocikliem, uz ķiverēm uzzīmējuši ārvalstu karogus un pat brīvās Latvijas ģerboni.
Simts «sakarnieku»
LPSR VDK Bauskas nodaļa lielu uzmanību pievērsa vietējo iedzīvotāju kontaktiem ar ārzemēm. 70. gadu otrajā pusē čekas atskaitēs atspoguļots, ka katru gadu gan republikas iekšienē, gan ārpus tās ar ārzemniekiem satikās vidēji 60 – 80 Bauskas rajona iedzīvotāju. Bija saņemti signāli, ka dažas personas, esot kopā ar ārzemniekiem, ne visai «pareizi uzvedās». Vietējie ļāvās ārzemju ideoloģiskajai iedarbībai un citām kaitīgām darbībām. Lai ar šo parādību cīnītos, čekisti ciešā kontaktā ar pasu galdu darbiniekiem kontrolēja pasu režīma ievērošanu Bauskas rajonā un meklēja «valsts noziedzniekus». Katru gadu tika pārbaudīts vairāk nekā 100 cilvēku, kuri brauca uz ārzemēm no Bauskas rajona personiskās un darba darīšanās.
LPSR VDK Bauskas nodaļas darbība rāda, ka reģionālās čekas grupas funkcionējušas kā nozīmīgi zobrati lielajā valsts drošības sistēmā, spējot nodrošināt visaptverošo iedzīvotāju kontroli visā Latvijas teritorijā, darbojoties kā starpnieks starp iedzīvotājiem un VDK centrālo orgānu. To parāda arī tas, ka reģionālās nodaļas pārsvarā rīkojušas pārrunas, pratināšanu, profilaktiskos darbus, kratīšanu, bet tālāk ierosinātās lietas visbiežāk mērojušas ceļu uz LPSR VDK centrālo biroju Rīgā, kur spriests un izpildīts sods.
