Vēstule.Vides un infrastruktūras attīstības projekti, bez šaubām, palīdz uzlabot dzīves kvalitāti laukos. Tīrāks ūdens, siltākas un pievilcīgākas ēkas, bet joprojām briesmīgi, Eiropas vidienē pat Otrā pasaules kara beigās neiedomājami ceļi. Varbūt vajadzēja sākt tieši ar lauku apdzīvotās vietas savienojošām «artērijām», bet šoreiz tas nav manu pārdomu galvenais temats.Visus uzlabojumus it kā veicam ar domu, ka tie sniegs labumu tagadnē mums pašiem, bet daudz lielāku – bērnu un mazbērnu paaudzēm. Apzīmējumu «ilgtspējīgs» jau esam sākuši lietot pat ikdienas valodā, bet vai tajā brīdī iedomājamies par 20, 30 gadu tālāku nākotni? Labu gribēdami, dzīvojam naivā pārliecībā, ka mazajos lauku ciemos dzīvos bērnubērni. Vai novados ir izpētītas tendences, cik jauniešu un kādēļ atgriežas dzimtajās vietās? Zinu, ka Vecumnieku un Iecavas novads Rīgas tuvuma dēļ varētu ar šo statistiku nedaudz lepoties, bet kā ir citur? Vallē, Kurmenē, Taurkalnē, Bārbelē, piemēram? Izliekamies neredzam patieso iemeslu, kādēļ jaunākās paaudzes (un ne jau viena vien) pamet laukus, lai cik nevainojami tiktu sakārtota infrastruktūra. Profesionālā izaugsme, attīstības perspektīva un stabilitāte cilvēkam tomēr ir daudz svarīgāka par smuki siltinātu sabiedrisko ēku un jaunām caurulēm, pa kurām plūst mazliet tīrāks ūdens.Piedodiet, projektu īstenotāji, bet mūsu laukos, izņemot pagasta pārvaldi, skolu, veikalu, bibliotēku un varbūt kādu gateri, citu darbavietu nav! Nemānīsim sevi! Tāpat ir skaidrs, ka pēc gadiem desmit, varbūt vairāk, iedzīvotāju struktūra laukos radikāli mainīsies. Pārsvarā tie būs rīdzinieki, kuri galvaspilsētas tuvumā novērtēs alternatīvu lauku vidi tikai ērtākai dzīvošanai, nevis strādāšanai. Bet tie vairs nebūs lauki klasiskajā izpratnē, jo trūks pamatiedzīvotāju. Arī citzemnieki, kas aizpildīs emigrējušo Latvijas strādātāju nišas, nenoniecinās iespēju apmesties vietās ar sakārtotu infrastruktūru. Tas nav ne labi, ne slikti, tā ir, manuprāt, tikai nākotnes realitāte. Nedomāju, ka esmu pesimistiska pārspīlētāja. Interesējoties par šo tēmu, biju izbrīnīta, ka arī labklājīgās Francijas nomaļos laukos cilvēkiem ir tādas pašas problēmas Eiropas kopīgajā kapitālisma krīzē un globalizācijas postošajā triumfā.
