Mans viedoklis par to, ka 18. februārī jāiet uz referendumu un jābalso pret otras valsts valodas statusu krievu valodai.Un to atgādināt nav lieki, jo domāju, ka mūsu sabiedrībā ar bazūnēšanu daudz ko var panākt, īpaši, ja tā ir par vitāli svarīgu lietu, piemēram, Baltijas ceļš, Barikādes, situācijas, kad ūdens smeļas mutē. Ar valsts valodu esam līdzīgā situācijā. Šķēle, Šlesers, Lembergs vai Lindermans un Ušakovs ar blefošanu un blīkšķiem daudz ko panāca, protams, personiskajās, ne latviešu tautas un Latvijas valsts interesēs. Un tā 20 gadu garumā.Ir daudz cilvēku, kas neabonē, maz lasa vai nelasa laikrakstus. Paskatās TV, paklausās radio, satiek tos, kas lasa un klausās. Jāizmanto visas iespējas šos cilvēkus uzrunāt bez blefošanas. Šajā brīdī aicinājumu nepiedalīties referendumā uzskatu par bezatbildīgu ieteikumu. Absurdais referendums ir mūsu likumdevēju un valsts pārvaldes institūciju nacionālās pašapziņas, pašcieņas deficīta un Satversmes gara neizpratnes sekas. Mana vienīgā pozitīvā izvēle šajā gadījumā var būt: piedalīties un balsot pret!Pārfrāzējot bijušā Polijas prezidenta Kvasņevska atbildi uz jautājumu «Vai nestāšanās ES nebūtu muļķība?», – «Nē, tā nebūtu muļķība, bet gan stulbums!», referenduma sakarā varu teikt: «Vai nepiedalīšanās referendumā un nebalsošana pret krievu valodu kā otro valsts valodu nebūtu muļķība?», atbildei vajadzētu skanēt: «Nē, tā nebūtu muļķība, bet gan stulbums!»
