Karstums dveš ne vien no dabas, bet arī no ziņu maz spirdzinošiem avotiem. Konvencija, deklarācija, rezolūcija, ratifikācija, profanācija. Smadzenes raujas čokurā, lai izsekotu svešvārdu plūsmai un vēl saprastu: kas ir kas un kāpēc?
Karstums dveš ne vien no dabas, bet arī no ziņu maz spirdzinošiem avotiem. Konvencija, deklarācija, rezolūcija, ratifikācija, profanācija. Smadzenes raujas čokurā, lai izsekotu svešvārdu plūsmai un vēl saprastu: kas ir kas un kāpēc?
Valsts prezidente pūlējās no sirds, cenzdamās noskaidrot, kā valdība un Saeima domā izkļūt no strupceļa, kādā nonācis robežlīgums ar Krieviju. Pārrunās ar visu frakciju deputātiem kopīgs viedoklis neradās. V. Vīķe-Freiberga niknojās un brīdināja – mums vajadzīga rīcībspējīga valdība. Tikpat kategorisks savās pozīcijās bija “TB”/LNNK runasvīrs M. Grīnblats: ja Kalvītis atteiksies no deklarācijas, šai valdībai jāatkāpjas.
Mēģinājums līguma atbilstību valsts pamatlikumam rast Satversmes tiesā atdūrās pret priekšsēdētāja A. Endziņa nevēlēšanos uzņemties atbildību. Arī raidījums “Kas notiek Latvijā?” nedeva atbildi uz jautājumu: cik patiesas ir vēlmes Abrenes nākotni atstāt atklātu, līdz Krievijā mainīsies čekistu demokrātija, un cik tuvējo Saeimas vēlēšanu iespaida?
Negaidīti ātri deputāti tika galā ar mazākumtautību konvenciju, to ratificējot. Piedevās – divas atrunas un deklarācija ar minoritātes definīciju. Tas nepatika ne Jurkāna, ne Plinera partijai. Par dažādi tulkojamu un izplūdušu deklarāciju atzina “tēvzemieši”. Attiecībās ar Krieviju uguni pielika ASV senāta balsojums par rezolūciju, kurā Krievijai prasīts atzīt Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, un Eiroparlamenta aicinājums vēsturiskā izlīguma vārdā darīt to pašu. V. Putins dusmojās un aizrādīja ASV, ka arī tās vainojamas Eiropas dalīšanā. Krievijas Dome savukārt nākusi klajā ar paziņojumu par mēģinājumu viltot vēsturi… Ārlietu ministrs S. Lavrovs ratificēto konvenciju nosaucis par profanāciju jeb necienīgu izturēšanos pret ko cienījamu.
Kurš katrs rupjības nevar atļauties. Tautas partijas valde no savām rindām izslēdza Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētāju A. Kiršteinu. Viņš bija pārsniedzis robežu – pārāk vaļīgi izteicies gan par Krievijas politiku, gan par tiem, kurus gluži vienkārši aizskart nedrīkst.
Nedēļas nogalē Viļakā atklāja pieminekli Latgales partizānu komandierim Pēterim Supem. Šim notikumam ar smeldzi sirdī gatavojās viņa māsas baušķenieces Bronīte un Mikiņa. Neteikšu, kāda cita cilvēka piemiņas godināšanas reizē uz tālo Viļaku būtu aiznesušies ne vien žurnālisti, bet arī valsts augstākās amatpersonas. Pagaidām klusums – kā pie kurlmēmajiem.
Mani nepārsteidza vecās Eiropas valstu pārstāvju aizbildināšanās ar lidmašīnu reisiem un citiem iemesliem, kad bija jānoklausās mūsu kultūras ministres H. Demakovas emocionālā runa, prasot, lai Eiropas nauda tiktu piešķirta arī komunistiskā režīma upuru piemiņas iemūžināšanai. Nepārsteidz tāpēc, ka pašu valstī nacistiskais un komunistiskais režīms vēl nav vienādi novērtēts – vismaz cilvēka dzīvības vērtības kategorijās. Latgales izglītotā dēla un patriota P. Supes piemiņas ignorēšana tam ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Neesmu atriebīga, tomēr teikšu: žēl, ka ne tikai rietumniekiem, bet arī dažiem valdošajiem mūsmāju politiķiem “teiksma par Sibīriju” un tās lēģeriem gājusi secen. Mīti grūst lēni, sapratne nāk vēl gausāk.
