Darba gaitās nācies sastapties ar visiem četriem atjaunotās Latvijas Republikas prezidentiem. Ar kādu sarunas bijušas neformālākas, ar citu esmu ticies oficiālos pasākumos, diskusijā iesaistoties netieši. Pašreizējo valsts vadītāju Andri Bērziņu tuvplānā iepazinu TV3 raidījuma «Latvijas lepnums» televīzijas ierakstā.Šī tikšanās mani neviļus rosināja pārdomām, kādam īsti jābūt Latvijas prezidentam, pirmajai personai, kas visaugstākajā līmenī pārstāv valsti, publiskajā telpā paustajos viedokļos atklājot valsts pamatnostādnes. Nāk prātā savulaik dzirdētā frāze, ko kāda mamma sacīja pusaugu meitai: «Mācies, izaugsi liela, būsi tikpat gudra un tautā cienīta kā mūsu prezidente.» Vaira Vīķe-Freiberga prezidenta institūciju Latvijā pacēla ļoti augstā līmenī. Gan pirms, gan pēc tam valsts vadītāji, savus pienākumos cenšoties izpildīt, bija mazāk spilgti, mazāk gudri, ar krietni mazāku ietekmi iekšzemes un īpaši ārpolitiskajos procesos. Vai tas bija vajadzīgs, vai tas nāca par labu Latvijai, laikam ritot, katrs secinās pats.Vērojot pašreizējā prezidenta stāju, spējas paust skaidru un pārliecinošu viedokli, līdz šim esmu tikai vīlies. Arī minētajā televīzijas pārraides ierakstā mans prezidents bija primitīvs izteiksmē, apmulsis, neinteresants – nekāds. Šo sajūtu jo īpaši paspilgtināja iepriekš redzētās Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa atbildes Šveices žurnālistam, nosaucot krievu valodu savā valstī par okupantu valodu un aizrādot preses pārstāvim neuzdot «smieklīgus jautājumus» par otro valsts valodu Igaunijā.Es vēlētos šādu – stingru un principiālu – nostāju reiz sagaidīt arī no savas valsts prezidenta.
