Rakstu, lai dalītos pārdomās par pirmsskolas vecuma bērniem, kuri staigā pa mājām un diedelē konfektes, ābolus. Piemēram, 1. novembrī pie manis atnāca trīs puisīši un prasīja, vai nav kas garšīgs, ko viņiem iedot. Man nekā nebija, bet redzēju, ka bērniem tīkliņā jau bija konfektes.
Rodas jautājums, kāpēc vecāki nemāca bērniem, ka nav smuki tā darīt. It kā jau nekā slikta nav, ka tā dara. Taču bērni no mazotnes pie tā pierod, izaug lieli un arī tā rīkojas. Rodas cilvēki, kuri negrib strādāt, kaut gan – kas patiesi vēlas, darbu var atrast.
Nepareizi, ka pieaugušie diedelniekus atbalsta. Man nebūtu žēl iedot konfektes vai kādu citu gardumu, ja tikai man būtu. Tomēr bērni nenāk pie manis vien, staigā no mājas uz māju, no dzīvokļa uz dzīvokli. Nav ko brīnīties, ka pieaugušie cilvēki arī tā izmanto citu labvēlību, jo tas ir iesakņojies no bērna kājas. Pēc manām domām, gadījumos, ja neko nesaņem, šādi cilvēki ar laiku iemācās zagt. Vai mēs to vēlamies?
