Izbraucu ar velosipēdu 17. jūnijā un desmit dienās pieveicu aptuveni 1300 kilometru. Pirmajā dienā līdz deviņiem vakarā izdevās nobraukt 160 kilometru. Laimējās sameklēt sausāku vietu nakšņošanai.21. jūnija pievakarē iebraucu piepilsētā aiz norādījuma zīmes – Varšava. Tālāk nedrīkst, jo nebūs, kur nakšņot. Sameklēju vietu naktsmājām. Galvenā iela Modlinska 345, tā jāatceras, lai pa to brauktu atpakaļ uz Latviju.Neliela sānieliņa, tad ar zāli apaudzis laukumiņš, tāda kā grava, ievu krūms – gana laba vieta naktsmājām. Kā pierādījumu, ka esmu tur bijis, ievu krūmā atstāju diezgan nolietotas «bosonoškas».Iecerētais mērķis, Berlīne, nesanāca, bija jāapmierinās ar Varšavu. Man bija nepietiekama informācija, lai brauktu ar divriteni pa trasi. Mašīnām, protams, braucamā daļa ideāla, bet velosipēdam, tuvojoties Varšavai, praktiski uz asfalta neatliek vietas. Un ja nu uz Berlīni tāds pats šaurs segums? Galvenokārt tāpēc tālāk maršrutu neturpināju, un 70. dzimšanas dienu nosvinēju Polijā.Tik garā ceļā jābaidās no laika apstākļiem. Lietū nevar pabraukt, pēc nokrišņiem jānogaida vismaz pusstunda, tad var turpināt ceļojumu. Bet ja nu līst nedēļu, ko tad? Braucot vēroju apkārtni – vietām mežs, neapdzīvota vieta vairāku desmitu kilometru garumā. Ekipējumam jābūt vieglam, velosipēdam – ar ātrumpārslēdzējiem. Man sanāca daudzus kilometrus iet kājām un stumt savu veco divriteni.Neaprakstīšu sīkāk ceļojumā novēroto, ekskursiju izjutu mazāk. Vajadzēja tikt Berlīnē. Nu netiku…Atzīstu, ka velosipēds ir transportlīdzeklis, satiksmes dalībnieks. Vadītāja apliecība gan vajadzīga tikai superlielvalstī brīvajā Latvijā. Lietuvā, Polijā to neprasa, un nav arī, kas prasa. Nekādu pakaļdzīšanos neredzēju, nedzirdēju arī nevienu šāvienu. Apdzīvotās vietās ir norādījuma zīmes – policija. Ja ir vajadzība, var policistus uzmeklēt, bet viņi tevi nemeklēs. Te nu ir atšķirība. It sevišķi Bauskā, kur bieži uzprasa velosipēda braucēja apliecību, pārbauda izelpu alkometrā. Lietuvā un Polijā desmit dienās tas nenotika ne reizi.
