Gluži negaidot radās iespēja pusi dienas atpūsties, tāpēc aizgāju uz kino – noskatījos filmu par slavenāko greizi dziedātāju pasaulē – Florensu Fosteri Dženkinsu, kuru izcili tēlo Merila Strīpa. Kāda epizode aizķēra profesionāli – viens vienīgs žurnālists, atraidot uzpirkšanas mēģinājumu, nežēlīgi nokritizēja visnotaļ labsirdīgās un dāsnās dāmas dziedāšanu, aiz sirdēstiem izraisot viņai veselības krīzi.
Neviļus nācās vilkt paralēles ar mūsdienu Latviju, kuras medijos diemžēl līdzīgi drosmīgu nepatīkamās patiesības teicēju žurnālistu nav daudz, nemaz nerunājot par valsts kontroles iestādēm, kam par to maksājam naudu. Valsts kontroliere un galvenā konkurences uzraudze ir teju vienīgās, kas regulāri saņem pārmetumus no politiķiem, kam nepatīk viņu vēstītā patiesība, ka valsts nauda netiek tērēta taupīgi vai politiķi izmanto sabiedrības kopējos resursus savtīgās interesēs.
Izrādās, tikai žurnālisti bija spējīgi beidzot parādīt, par kādu krāpšanas purvu kļuvis unikālais Rīgas Centrāltirgus, kaut arī situāciju ikdienā labi redzēja daudzi, arī tie, kam ir pienākums te uzturēt kārtīgu un godīgu vidi. Tikpat nepatīkami daudziem ir atklājumi par nelikumīgu partiju finansēšanu, kas turpina velties ar sniega bumbas efektu.
Taču starp Dženkinsas kundzes kritizētāju un tiem, kas par nepatīkamās patiesības vēstīšanu saņem nievas mūsu valstī, ir liela starpība. Viens no diplomātiskajiem vērtētājiem saka – Dženkinsas kundzes balss ir patiesa. Tam nevar nepiekrist, jo šādi un vēl sliktāk dziedātu vairākums ļaužu, starp citu, lielākā daļa Latvijas «estrādes mākslinieku» dzied vēl nesmukāk. Kritiķis ar nepatīkamās patiesības pavēstīšanu iznīcināja cilvēka privāto aizraušanos, tāpēc, iespējams, varēja žulti arī paturēt pie sevis. Toties mūsdienu Latvijā nepatīkamās patiesības celšana gaismā ir vienīgais ceļš, kā varam atveseļot sabiedrību, lai no valsts te valdošās politiskās korupcijas dēļ nemuktu prom mūsu pašu bērni.
