80 gadu jubileju svin Antoņina Meistere.
Baušķenieces Antoņinas Meisteres mūžs bijis raibs kā dzeņa vēders. To veidojuši īsi dažu gadu cikli, pēc katra allaž nākušas kādas pārmaiņas.
Drūmā Rīga
Antoņina, kā pati saka, nāk no skaistās Latgales. «Uzaugu pie garā Dagdas ezera. Vienā galā tam Dagda, otrā – Kaitras sākumskola. Mēs dzīvojām tieši ezera viducī, Aišpuru sādžā, kur jaunieši taisīja «večerinkas». Ziemā, kad ezers aizsala un bija gluds kā spogulis, gājām pār to uz skolu. Tad zēni mūs, meitenes, grūstīja,» atceras jubilāre.
Pēc sākumskolas pabeigšanas Antoņina absolvējusi Asūnes pamatskolu un iestājusies Dagdas vidusskolā, taču tur mācības pēc astotās klases pārtraukusi. «Saslima tēvs. Pēc iespējas ātrāk gribēju iegūt profesiju un sākt strādāt. Iestājos Rīgas Kooperatīvās tirdzniecības tehnikuma grāmatvedības nodaļā,» stāsta jubilāre. Viņa atklāj, ka tajā laikā galvaspilsēta bija drūma: «Piecos gados pēc kara strādnieki nebija paspējuši atbrīvot ielas no gružiem. Tas bija ļoti pelēks laiks.»
Liels kolektīvs
Pabeigusi tehnikumu, Antoņina 1953. gadā nosūtīta strādāt Dagdas Patērētāju biedrībā. Tur viņa satika savu dzīvesdraugu, ar kuru pēc četriem gadiem apprecējās. Neilgi pēc tam abi pārcēlās uz Balviem, Antoņina strādāja Patērētāju biedrībā par galveno grāmatvedi finanšu nodaļā. Taču tur viņa nodzīvoja vien divus gadus. «Vīrs bija vidzemnieks, viņam Latgale nepatika, te bija liela nabadzība. Tajā laikā piedzima meita Diāna. Nolēmām, ka pārcelsimies uz Bauskas rajonu,» stāsta jubilāre.
Atnākot uz šo pusi, ģimene sākumā dzīvojusi Bārbelē. Antoņina turpinājusi darbu Patērētāju biedrībā, bet vīrs vadījis nelielu pienotavu. Kad tā likvidēta, abi sāka strādāt Bauskas piena kombinātā. Antoņina atzīst, ka darbs kombinātā viņai nepatika, tādēļ ilgāk par gadu nav izturējusi: «Man tuvāka bija tirdzniecība. Kad 1970. gadā reorganizēja Patērētāju biedrību un izveidojās Tirdzniecības apvienība, kļuvu par plānu daļas priekšsēdētāju.» Baušķeniece atklāj, ka kolektīvs bijis milzīgs – aptuveni 500 darbinieku: pieci ekonomisti, 30 grāmatveži un ļoti daudz preč-ziņu. Šajā darbā Antoņina nostrādājusi visilgāk – vairāk nekā 20 gadu.
Tikpat ilgs laiks pagājis kopš vīra nāves. Pēc tam baušķeniece apprecējās otrreiz, taču tagad nu jau gadu atkal ir viena.
Patīk konservēt
Pašlaik Antoņinai drūms noskaņojums: «Nezinu, vai nākamā dzimšanas diena pienāks.» Taču viņas kaimiņiene Anna, kura ir regulārs ciemiņš un bieži ierodas ar pašas ceptiem pīrāgiem vai plātsmaizi, mierina: «Astoņdesmit piecus noteikti sagaidīsi.» Kad abas satiekas, parasti tiek runāts par veselību, dzīvi un dārziņu. Jubilāre atklāj, ka pašas dobītes arvien vairāk klāj zāle, kļūst grūtāk tās apstrādāt, taču konservēt dažādas dārza veltes viņai patīk.
Avīzē baušķeniece visbiežāk lasa sēru vēstis, lai uzzinātu par paziņām, kas vairs nav šaisaulē. Viņai patīk arī ceļojumu apraksti, bet ar skolām saistītu ziņu avīzē esot pārāk daudz. «Varbūt tas tādēļ, ka man šī tēma nav aktuāla – nav mazbērnu.»
Jubilāre vēl kādu reizi vēlas aizbraukt uz Latgali, kur cilvēki, viņasprāt, ir laipnāki un smaidīgāki. Visvairāk viņai patīk dzimtā Dagdas puse, kur dus visi radi.
