Jau vairāk nekā piecus gadus mūsmājās dzīvo kokerspaniela un takša krustojums Džeiks. Jāatzīst, visu šo laiku atslābt un nomierināties mājas iedzīvotājiem viņš nav ļāvis – suns ir vienmēr gatavs doties brīvsolī.
Evolūcijas kalngals
Džeiks nav pirmais savas sugas pārstāvis mūsmājās. Ar iepriekšējiem izkustēšanās jomā viss bija skaidrs – vairāk vai mazāk paklausīgi devās staigāt saimnieka pavadā. Jaunajam kucēnam par pastaigu bija savi plāni – brīvsoļi ilga nedēļu un pusotru.
Risinājumus meklējām dažādus. Mēģinājumi biežāk doties pastaigās ar suni izgāzās – mierīgi iet tā arī neizdevās iemācīt. Pastaigas beidzās ar izraustītām rokām un sāpošiem pirkstiem. Reizēm aizmuka ar visu izrauto pavadu. Nācās skriet līdzi, līdz suns sapinās kādā krūmā un kļuva notverams.
Mēģinājām Džeiku izdresēt. Neveiksmīgi. Tas, kas vienā dienā likās apgūts, otrā jau bija aizmirsts. Ilgākā laika periodā visu sākām no jauna tik ilgi, kamēr saimniekiem apnika, bet suns ar izmisīgu ģīmi vēroja, it kā jautājot: «Jums to tiešām vajag?» Kā atzīst veterinārārsti – kokerspaniels un taksis ir visgrūtāk apmācāmie suņi, tātad Džeikam stūrgalvība ir divkārša.
Visbeidzot nolēmām atvēlēt lielāku platību skraidīšanai, ierobežojot dārzu ar žogu. Izrādījās, suns savā ziņā ir evolūcijas kalngals – lec, rok, grauž, turklāt ar izdomu katru reizi atrodot jaunu vietu, kuru centīgi slēpj no saimniekiem. Tomēr pēc pusgada cīņas visas žogu apakšas bija apsistas ar skārdu, un likās, ka nu būs miers.
Saplēš siltumnīcu
Pēc mierīgāka perioda pēkšņi suns atkal pazuda. Pēc vairākām brīvsoļu reizēm izdevās saprast, kā viņš tiek ārā – uzrāpjas uz siltumnīcas jumta un pārlec pāri žogam. Pieeju siltumnīcai norobežojām. Gudrelis atrada iespēju pārlēkt žogam no komposta kaudzes. Norobežojām arī to.
Izrādījās, ka sava prāta suņam ir diezgan – iemācījās uzrāpties pa lēzeno malu otras siltumnīcas stūrī, no tās jumta – hop, pāri žogam! Siltumnīcas plēve vienos caurumos, un suns brīvībā. Siltumnīcas malu norobežojām. Suņa attapību ierobežot neizdevās – no iekšpuses pārplēsa plēvi, tika uz lēzenās malas un prom bija. Aiztaisījām siltumnīcas durvis – tajās izplēsa caurumu. Siltumnīcu norobežojām visu. Pašiem piecas minūtes pagāja, kamēr noņem šķēršļus, lai var tikt klāt.
Vizīte pie veterinārārsta
Tā nu rudeni dārzā sagaidījām ar iežogojumiem, sietiem, plāksnēm, starp kurām suns vienalga ik pa brīdim pamanījās parakties, izgrauzties, ielīst vai pārlēkt. Samazinājām suņa pastaigu laukumu – izrādījās, ka tagad viņš ir spējīgs uzlēkt uz gandrīz pusotru metru augsta mūrīša. Uz tā salikām dažādus šķēršļus. Tad izgrauza un izplēsa koka žogam dēlīti.
Saimnieku mērs bija pilns. Nolēmām rīkoties tāpat kā ar mājas runci, kurš vairākas reizes no pastaigām pārradās tik ļoti saplēsts, ka vajadzēja sterilizēt, lai būtu droši, ka nākamreiz vispār pārnāks. «Nolēkājies!» pateicām Džeikam. Veterinārārste atzina – tādam sunim operācija ir nepieciešama, lai nerastos ļaundabīgs audzējs. To arī paveica.
Pagājusi apmēram nedēļa, un suns pagaidām ir mierīgs. Tiesa, viss sētas iežogojums atkal jau tiek pētīts, pamēģināts uz zoba, pakustināts ar ķepām. «Atstāj tik vienu pašu uz 15 minūtēm – un atkal izdomās, kā tikt prom,» atzīst mājinieki. Kaļam plānus nopietnākam žogam. Tā nu mums ir sanācis – citi taisa norobežojumus, lai sveši ļaudis neiekļūtu sētā, mēs – lai mūsu pašu suns netiktu ārā. Cik izmaksājuši visi darbi brīvības mīlētāja noturēšanai, nemaz neskaitām – dvēselei mierīgāk, ja prāts to skaitli nezina.
