Novembris, kā zināms, mūsu valstī aizrit patriotisma zīmē. Ļaudis svinēs Latvijas 97. gadadienu, bet neattapsies, ka patiesībā stāvam bezdibeņa malā. Tautā dzird runājam: «Sagaidīsim 100. jubileju, un tad – kaut vai ūdens plūdi.»
Šo smago rakstu mani pamudināja rakstīt pašas pieredzētais un lasītais. Aklā naivumā mēs raudzīsimies svētku salūtā, bet mans pamudinājums ir – atmostieties!
Iznīcina laukus
Mani satrauc cilvēku katastrofālais zudums Latvijai. Arvien tukšākas kļūst skolas, baznīcas, veikali, mājas. Nav vairs cilvēku – gluži kā pēc kara. Lai runā fakti, ne tikai emocijas! Skaitļi ir šokējoši. 2000. gadā Latvijas skolās sāka mācīties 344 822 bērni, šogad – tikai 202 000. Šajos 15 gados pazuduši 144 822 skolēni, 40% jaunās paaudzes. Mirstība turpina pārsniegt dzimstību, un pierēķināsim vēl visus tos daudzos tūkstošus, kas no valsts aizbrauca un to turpina darīt. Uzskatu, ka tas ir katastrofas priekšvēstnesis, taču valsts turpina to ignorēt un ģimenēm ar bērniem atvēl vien 1,2 – 1,4% iekšzemes kopprodukta (IKP). Eiropas valstīs, arī kaimiņos Igaunijā un Lietuvā, tas ir 2 – 2,5% no IKP. Tātad Eiropa to nediktē, un var teikt – pašu rokām turpinām iznīcināt un it kā netīšām neredzēt.
Skumji, ka Latvijas seno fundamentu – laukus – iznīcina. Bezdarbs, plaukstošs alkoholisms, tukšas skolas, baznīcas. Ielūkojos likumā «Par pašvaldībām», kur 15. panta 10. punktā minēts: «Pašvaldības pienākums sekmēt saimniecisko darbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu.» Bet ko dara Bauskas pašvaldība, kura gatavojas, tā sakot, reorganizēt vairākas novada skolas, atstājot bez darba daudz skolotāju? Ozolaines pamatskolā ir pietiekams bērnu skaits, skola ir šīs vietas kultūras un izglītības centrs. Un tomēr tā kādam traucē.
Tā kā esmu bārbeliete, varu liecināt par to, kā izskatās aizslēgtas un aizmirstībai nodotas skolas, jo bieži nākas braukt gar Bārbeles skolu. Baisi ielūkoties Bārbeles kādreiz tik labiekārtotās skolas tukšajās logu acīs, kur vairs neskan bērnu čalas. Nesen nācās braukt gar Salgales veco skolu, kura ieaugusi krūmos, nātrēs un dadžos. Labs paraugs nākotnes Latvijas lauku ainavai.
Pašvaldību pienākums
Lauku pagastu iedzīvotāji ir kā nolemtie, jo tajā pašā Vecumnieku novada Bārbelē nav aptiekas, tā sakot, cietiet sāpes un labāk mirstiet, jo būs mazāk problēmu. Nav pat pirmās nepieciešamības preču, nav benzīna uzpildes stacijas, apģērbs jāpērk no «humpalu» tirgotājiem, kuri cilvēka cieņu pazemojoši savu preci nolikuši uz zemes. Briesmīgi skatīties, kā cilvēki rokas pa šiem lupatu kalniem, jo citas izejas nav. Cik tālu Latvijas valstī cilvēka cieņa ir degradēta!
Smags temats ir arī ceļi, kuri apdraud veselību, dzīvību un bojā mašīnas. Ja kāds nav braucis pa šķembām noklātu zemesceļu, nezinās, ar kādu spēku akmeņi lido mašīnas stiklā, to izsitot un apdraudot autobraucēja galvu. Un varbūt labi vien ir, jo beidzot ir, par ko pateikties Dievam, ja esi palicis sveikā.
Kad iesniegumā Tiesībsargam par šīm problēmām rakstīju, man tika noskaitīti Latvijas likumdošanas panti. Arī 15. panta 2. un 6. punkts likumā «Par pašvaldībām»: «Pašvaldību pienākums ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, ielu, ceļu būvniecību, rekonstrukciju un uzturēšanu, kā arī nodrošināt veselības aprūpes pieejamību.»
Alkoholisms un huligānisms
Atbaidoša Latvijas seja ir alkoholisms un huligānisms. Pagasta centru nākas šķērsot, satiekot jaunu vīriešu bariņu ar alkohola žvingulī pietūkušām sejām. Viņi uzmācas gājējiem, diedelējot «eiriku» kārtējai pudelei. Salīdzinājumā ar šausminošajiem stāstiem, kurus dzirdu no citiem pagastiem, tas vēl ir tīrais nieks. Citviet vakaros uzdarbojas vietējo huligānu bandas, uzbrūk, pazemo, moka un piekauj bērnus. Kur ir valsts aizsardzība saviem pilsoņiem? Kāpēc ar policijai uzrakstītu iesniegumu nepietiek?
Ko mēs teiksim bērniem, mazbērniem, kāpēc iznīcinājām mums Dieva dāvāto valsti savām rokām? Par šīs valsts pastāvēšanu izlijis daudz asiņu. Varoņi atdeva savu dzīvību. Mūsu valstij ir viņu dzīvības cena. Neaizmirsīsim to!
