Aizvadītā nedēļa Raitim Sirmanim, Iecavas mūzikas un mākslas skolas direktores vietniekam saimnieciskajā darbā un dueta «Uzmini nu!» dalībniekam, bijusi krāsaina gan ar košām rudens lapām kokos, gan jauniem darba uzdevumiem.
– Būvnieki pabeiguši darbu jaunajā Iecavas mūzikas un mākslas skolas ēkā, lielo rosību esam pārņēmuši mēs. Man un palīgam ir galvenā fiziskā slodze, taču arī pārējais kolektīvs dara visu, kas vajadzīgs. Darbdienās no rīta līdz pat tumsai aprīkojam klases ar inventāru, montējam atvestās mēbeles, uzstādām durvju plāksnes, spoguļus, plauktus un ierīces, izvietojam mācību līdzekļus. Mums tagad jāaizņem desmitreiz lielāka platība nekā vecajā skolā, trīs stāvi nozīmē lielu staigāšanu pa kāpnēm. Kājām sen nav tāda slodze bijusi, smejamies, ka vakaros sāp muskuļi.
Apguvu intensīvu kursu par liftu, ratiņpacēlāju, ugunsdzēsības un signalizācijas pults lietošanu, elektrības un ventilācijas sistēmu. Saņēmu papīrus, parakstīju, spēj tik saprast, kas jauns apgūts! Skolu jau zinu no galvas, ir izjūta, ka esam te sen, jo jutām celtniecībai līdzi no pamatakmens ielikšanas. Te ir mājīgi un omulīgi, kaut arī telpas vēl smaržo pēc krāsas. Mūsu skolā pagātne saplūst ar tagadni un nākotni – kad ej pa gaiteni no vecās uz jauno ēkas daļu, pārmaiņu īsti pat nepamana, vienīgi pēc dažām detaļām, ko speciāli atstājuši būvnieki. Košas, priecīgas krāsas, zaļa apkārtne – te labi jutīsies gan skolotāji, gan skolēni.
Piektdienas pēcpusdienā uzreiz pēc darba devos uz kāzām, kuras šoreiz nospēlēju viens. Tās man ir 101. nospēlētās kāzas. Parasti muzikālo fonu sarīkojumos nodrošinām kopā ar kolēģi Jurgitu Červinsku, kam nesen pašai nosvinējām kāzas. Tamdēļ oktobrī paņēmām brīvas nedēļas nogales, kad parasti spēlējam «Lido» atpūtas centrā Rīgā. Sestdien un svētdien izbaudīju brīvdienas, kādas sen nav bijušas. Pats aizgāju uz balli, pavadīju laiku mājās, pastaigājos ar gadu veco meitiņu. Svētdienā jau gribējās doties uz skolu, kur atkal būs jauns, aizraujošs darba cēliens.
