Iecavas novada Domes laikraksts pērn veica iedzīvotāju aptauju, aicinot nosaukt skaistāko vietu apdzīvotajā teritorijā. Lielākā daļa respondentu bija minējusi Iecavas parku, teic Iecavas kultūras nama direktore Biruta Švītiņa.
Iecavas novada Domes laikraksts pērn veica iedzīvotāju aptauju, aicinot nosaukt skaistāko vietu apdzīvotajā teritorijā. Lielākā daļa respondentu bija minējusi Iecavas parku, teic Iecavas kultūras nama direktore Biruta Švītiņa.
Apdzīvotās vietas infrastruktūrā parkam allaž ir bijusi svarīga loma, bet mūsdienās tā izmantošanas intensitāte palielinās.
Jaunās dārznieces debija
Pirmo reizi Iecavā es biju 1980. gadā. Pat nenojaušot ciema plānojumu, pamanīju vienīgo orientieri – upi – un devos tās virzienā. Gluži negaidot nokļuvu vecā, romantiskā, labi koptā parkā. Kontrasts ar Iecavas centra pārējo daļu – pussabrukušo baznīcu, neiederīgajiem deviņstāvu “debesskrāpjiem” – paplukušām ēkām – šķita milzīgs.
Varbūt tas bija mirkļa iespaids, īpašs noskaņojums bez kritiskas attieksmes? Šo jautājumu uzdevu Iecavas pašvaldības ilggadējai dārzniecei Dainai Rudzītei, ar kuru esam satikušās, lai runātu par parka vēsturi un uzturēšanu. “Jūsu novērojumi ir precīzi, jo līdz 1980. gadam parka atjaunošanas galvenie darbi jau bija paveikti,” atbild Daina.
Toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas agronomijas studente Daina 70. gadu sākumā nolēma apgūt dārznieces profesiju un sāka mācīties neklātienē. Drīz vien Iecavas mežniecība viņu pieņēma darbā par meža tehniķi, nosakot, ka speciāliste ir atbildīga par Iecavas parka kopšanu. Vēlāk Daina kļuva par padomju saimniecības “Progress” dārznieci. Daudzi iecavnieki uzskata, ka saimniecības toreizējās vadības nopietnā un tālredzīgā attieksme pret kultūras un dabas mantojumu ir veicinājusi parka saglabāšanu un atjaunošanu.
Gluži tāpat kā Mežotnē, arī Iecavā tika organizētas talkas, kurās piedalījās iestāžu, uzņēmumu darbinieki un skolēni. Daina Rudzīte ir saglabājusi talcinieku reģistrācijas žurnālus, 1972. gadā izstrādātu parka labiekārtošanas projektu un citus dokumentus, kas visai skopajiem vēstures faktiem par objektu būs vērtīgs papildinājums. Arī Mežotnes pils dārznieks Juris Sarma glabā vismaz 30 gadu vecas talcinieku reģistrācijas klades. Abu parku intensīvas atjaunošanas periodi sakrīt, arī izmantotā metode – talku rīkošana – ir līdzīga. “Tas bija atbilstoši kolektīvisma laikmeta garam, un labi, ka pratām šo situāciju izmantot. Mūsdienās organizēt talkas būtu neiespējami,” secina Daina Rudzīte.
Gandrīz kā kapulaukā
Parks, kura platība pārsniedz desmit hektāru, bija grāfam Pēterim fon Pālenam piederošās Iecavas muižas ansambļa sastāvdaļa. Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis monogrāfijā “Iecavas muiža” raksta, ka parka lielākā daļa upes kreisajā krastā nav viengabalaina pēc plānojuma, telpiskās struktūras un stādījumu vecuma. Koku mūžs, vērtējot vizuāli, nepārsniedz 120 – 130 gadu. Tomēr atsevišķi eksemplāri ir krietni vecāki. Par to, ka mūsdienās redzamais parka masīvs veidots 19. gadsimta vidū, liecina tā laika kartogrāfiskie materiāli. Vecākais fotoattēls ir datēts ar 1885. gadu, un tajā fiksēti vēl gluži jaunu koku un krūmu stādījumi.
Laika gaitā mainījies parka celiņu tīkls. Mūsdienās tieši gar upi ved brauktuve, taču dārzniece Daina Rudzīte, atverot 1972. gada labiekārtošanas plānu, iesaucas: “Varēja būt daudz sliktāk. Cik labi, ka šis projekts netika realizēts, jo bija paredzēts izveidot vēl vienu ceļu, kas šķērsotu parku! Teritorijā atrodas Otrajā pasaules karā kritušo padomju kareivju kapi, tāpēc spriests par to vērienīgu rekonstrukciju. Mainoties valsts sistēmai, projekts palika neīstenots. Tagad par atdusas vietu uzturēšanu rūpējas Krievijas vēstniecība. Parkā ir vēl divi karavīru kapi. Pie brīvdabas estrādes apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie, taču neviena piemiņas zīme vai krusti par to neliecina. Toties Otrā pasaules karā bojāgājušo vācu karavīru pīšļi ar Vācijas Federatīvās republikas valdības atbalstu pirms vairākiem gadiem tika pārapbedīti.”
Kārtīgas sievas un pļāvējs
Upes labā krasta ieloku parkā iecavnieki joprojām dēvē par vīriešu peldvietu. Kamēr staigājam pa parku, trīs vīri laiski atlaižas pļaviņā pie ugunskura, un viņiem nemaz netraucē zāles pļāvēja motora troksnis viņā krastā. Iecavnieks Aleksandrs Petrusins jau otro sezonu strādā par parka motorizēto kopēju. “Vismaz četras reizes sezonā ir jāpļauj. Kamēr ar savu “Stigu” apkopju visu parku, paiet nedēļa. Toties pašam ir prieks, ka te ir ļoti skaisti. Daudziem iedzīvotājiem parks ir iemīļotākā pastaigu vieta, arī mana ģimene nav izņēmums,” atzīst Aleksandrs.
Parka kopšana ikdienā ir uzticēta līgumstrādniecēm Valentīnai Brokai un Rudītei Jaševai. Dārzniece Daina Rudzīte piemetina: “Viņas ir čaklas un kārtīgas sievas. Nevar salīdzināt ar bezdarbniekiem, kurus agrāk iesaistījām kopšanā. Parasti viņi tika nodarbināti neilgu laiku, tāpēc nevarēja prasīt ieinteresētību. Es ļoti priecātos, ja pašvaldība pagarinātu darba līgumu ar pašreizējām kopējām.”
Iecavas novada bibliotēkas vadītāja Emīlija Aizpuriete joko, ka viņai neesot vajadzīgs kalendārs, lai uzzinātu, kad sācies pavasaris. “Dzīvoju parka tiešā tuvumā. Katru gadu pa logu vēroju, kā, uzspīdot saulītei, jaunās māmiņas cita pēc citas ar mazuļiem izspurdz parkā. Tad skaidri zinu, ka pienācis pavasaris.”
Pēdējā laikā esot vērojama liela iecavnieku interese par apdzīvotās vietas vēsturi. Lasītāji bibliotēkā bieži pieprasa I. Lancmaņa grāmatu par Iecavas muižu, kas pašlaik ir izsmeļošākais informācijas avots.
Sarga namiņu otrā dzīve
Trīs parka sargu namiņi romantiskā angļu gotikas stilā saglabājušies no grāfa Pētera fon Pālena (jaunākā) laika. Viens no tiem atrodas Bauskas–Rīgas šosejas malā pie tilta pār Iecavas upi. Ēka ir pašvaldības īpašums, un par tās turpmāko izmantošanu vēl tiek spriests, norāda Biruta Švītiņa. Parka vidusdaļā esošā sarga mājiņa – privātīpašums Iecavas upes pietekas Ģedulītes krastā – pirms diviem gadiem ir rekonstruēta.
Šeit atrodas mājīga kafejnīca, taču par pārbūves kvalitāti var strīdēties. Bārmene Iveta Bartaševiča ievērojusi – kafejnīcas klientu vairākums pirms vai pēc maltītes dodas pastaigā pa parku. Gleznainā atpūtas vieta Ivetai ir pazīstama kopš bērnības, jo vecāku mājas atrodas parka viņā galā. Iecavniece spriež: “Uzlabojumi notiek nepārtraukti. Pērn tika ierīkoti soliņi un nospodrināts granīta obelisks brīvības cīņās kritušajiem. Esmu redzējusi parkā strādājam arī skolēnus. Pēc sarīkojumiem brīvdabas estrādē teritorija gan izskatās piegružota, taču līdz rītam sētnieki pagūst nodrošināt kārtību.”
Dainas Rudzītes pieredze liecina – jo rūpīgāk parks tiek kopts, jo mazāk cilvēki to atļaujas piegružot. Tam piekrīt arī Biruta Švītiņa, stāstot par šovasar nodibināto lielisko sadarbību ar vietējo pusaudžu grupu: “Pie manis ieradās bērni ar slotām un lūdza atļauju izmantot parku skrituļošanas sacensībām. Visu viņi nokārtoja bez pieaugušo palīdzības, bet sētnieka darbarīki pusaudžiem bija vajadzīgi, lai kārtīgi noslaucītu laukumu pēc sacīkstēm. Šonedēļ mani jaunie draugi atkal bija klāt, jo ir nolēmuši parkā rīkot orientēšanās sacensības. Viņi pat iesniedza norises vietu plānu. Bērnu attieksme liecina, ka viņiem var uzticēties.”
Biruta Švītiņa parku dēvē par kultūras nama filiāli, jo brīvdabas estrādē notiek visi svarīgākie sezonas sarīkojumi.
***
Uzziņai
– Pasaulē ir pieņemti dārzu kultūras klasifikācijas trīs galvenie virzieni – lielā publiskā telpa, mazā publiskā un privātā telpa.
Plašai sabiedrībai pieejami parki un dārzi iekļaujas pirmajā kategorijā, otrajā – ielu apstādījumi un zaļās zonas pie ēkām, bet trešajā – ģimeņu daiļdārzi.
Izplatītākie parku un dārzu plānošanas principi ir šādi:
– angļu brīvā stila ainavu parks,
– franču simetriskais baroka parks,
– japāņu dārzi,
– ķīniešu dārzi.
– Bauskas rajonā tipisks angļu stila paraugs ir Mežotnes parks, bet Rundāles pils parks ir franču simetrisko dārzu vīzijas atspoguļotājs.
– Iecavas parks 19. gadsimta vidū veidots pēc angļu brīvā stila principiem.
– Iecavas parkam ir vietējās nozīmes aizsargājama dabas objekta statuss.
